WhatsApp Image 2Juris Rubenis savas grāmatas “Viņa un Viņš. Mīlestība, attiecības, sekss” iesākumā Pjēru Teijāru de Šardēnu nodēvē par izcilo 20. gs. katoļu teologu un ievērojamu dabaszinātnieku, kurš „mīlestību sauca par cilvēka attīstības līdzekli“ un kura „mācību nav iespējams apiet, ja vēlamies jēgpilni runāt par mīlestību un attiecībām“ [Juris Rubenis].

Visas grāmatas garumā Juris Rubenis atsaucas uz Teijāru de Šardēnu gan pats, gan atklājot, ko citi viņa citētie domā par de Šardēna idejām.

Kas ir šis vīrs, kurš, saskaņā ar paša Jura Rubeņa vārdiem, ir bijis viņa iedvesmas avots, lai uzrakstītu šo grāmatu?

Pjērs Teijārs de Šardēns dzimis Francijā 1881. gadā, vienu gadu pirms Čārzla Darvina nāves, divus gadus pirms Kārļa Marksa nāves, tātad laikā, kad t.s. „progresīvā inteliģence“ aktīvi diskutēja gan par evolūcijas mācību, gan jaunu pasaules kārtību, pārsvarā sociālistisku. Jau no 12 gadu vecuma viņš mācījās jezuītu ordeņa skolās, 18 gadu vecumā  kļūstot par jezuītu ordeņa mūku.

Pasaules uzskatu, kurš sekmēja viņa atpazīstamību šodien, de Šardēns sintezēja, apkopojot savas zinātniskās, filozofiskās un teoloģiskās zināšanas tieši evolūcijas mācības gaismā savu teoloģisko studiju laikā Anglijā no 1908. līdz 1912. gadam. Studiju laikā 1911. gadā Romas katoļu baznīca viņu ordinēja par priesteri.

piltdown_man

No 1912. Līdz 1914. gadam  de Šardēns strādāja paleontoloģijas laboratorijā Dabas Vēstures muzejā Parīzē, pētot zīdītāju fosīlijas. 1912. gada jūnijā viņš pievienojās Čārlza Dosona (Dawson) grupai, kas pētīja atradumus t.s. Piltdaunas vietā (Piltdown). Neviens zinātnieks vēl nebija atklājis starpposmu starp pērtiķiem un cilvēkiem. Šī zinātnieku grupa, kurā ietilpa arī nesen ordinētais jezuītu priesteris Teijārs de Šardēns, nāca klajā ar tobrīd visu zinātnes, un ne tikai zinātnes, pasauli šokējošu paziņojumu, ka viņi ir atklājuši meklēto starpposmu, ko nosauca par Piltdaunas cilvēku (Piltdown man). Vēlāk gan izrādījās, ka tas ir bijis smalks viltojums, taču daudzi zinātnieki tam tobrīd noticēja un priecājās, ka beidzot ir pierādīts, ka cilvēks ir izcēlies no pērtiķiem. Zinātnieku pasaule un arī paši zinātnieki, acīmredzot, tik ļoti ticēja evolūcijas teorijai, ka bija gatavi iet „uz visu banku“, lai tik pierādītu savu taisnību.

Taču 1912. gadā par vēstures pierādījuma viltošanu vēl neviens nezināja, un jaunais Teijārs de Šardēns bija nokļuvis centrālā zinātnes notikuma pašā virpuļa centrā.

Tagad pievērsimies tam, kāpēc šis franču jezuīts un paleontologs ir piesaistījis tik īpašu Jura Rubeņa uzmanību. Viņš sintezēja evolūcijas mācību ar kristīgo mācību. To viņš izklāstīja savā grāmatā,  kas tika uzrakstīta laikā no 1938. līdz 1940. gadam, bet tika izdota 1955. gadā (tas ir, pēc autora nāves) ar nosaukumu Le phénomène humain. 1959. gadā iznāca tulkojums angļu valodā The Phenomenon of Man.

Īpašs ir veids, kā viņš to ir izdarījis. Tas netika izdarīts vienkārši padarot Bībelē aprakstītos notikumus par simboliskiem stāstiem, ko jau pirms viņa bija izdarījuši daudzi. Teijārs de Šardēns līdz ar evolūcijas zinātniekiem pieņēma kā pašu par sevi saprotamu, ka pasaule ir attīstījusies miljardiem gadu garumā un ka mēs atrodamies konkrētā attīstības posmā. Viņa kā Romas katoļu priestera pienesums ir apgalvojums, ka evolūcijas iesākumā nav bijusi tikai matērija, bet arī apziņa.

Indiešu sociologs un kristīgais filozofs Višals Mangalvadi (Vishal Mangalwadi) savā lekcijā par hinduismu, Teijāra de Šardēna ideju novienkāršojot, apraksta šādi. Ja iesākumā ir bijušas, teiksim, tikai oglekļa (C) un skābekļa (O) molekulas, tad var rasties CO, CO2 un CO3, bet nav iespējams rasties ūdenim (H2O), jo ūdeņraža (H) nav bijis iesākumā. Taču, ja kaut kādā brīdī ir radies ūdens, tad tas nozīmē, ka ūdeņradim (H) ir bijis jābūt pasaulē jau no paša iesākuma. Tātad, ja reiz mēs šobrīd pieņemam, ka apziņa (kas nav matērija) ir klātesoša pasaulē, tad būtu aplami apgalvot, ka iesākumā ir bijusi tikai matērija, jo tad tiešām viss būtu tikai materiāls, kā to pieņem materiālistiskā pasaules uzskata piekritēji. Arvien vairāk zinātnieku arī mūsdienās uzskata, ka pasaule nav tikai matērija vien.

Šai domai [tikai ārpus dotā konteksta] kristieši varētu piekrist, ka pasaule nav tikai matērija, bet gan ka tajā līdzās pastāv apziņa vai/jeb garīgā dimensija, piezīmējot, ka formulējums ir ārkārtīgi miglains un pats par sevi vēl neapliecina kristīgu domāšanu.  1. Mozus grāmatas 1. nodaļā mēs lasām, ka Dievs radīja cilvēku īpašu – pēc Sava tēla Viņš “to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja”. Un mēs, kristieši, zinām un ticam, ka ar miesīgo nāvi viss nebeigsies. Tā būs tikai miesa, kas nomirs, taču ne mēs paši. Pienāks diena, ko zina tikai Dievs, Visuradītājs, kad mēs augšāmcelsimies jaunā miesā, tāpat kā Kristus jau ir augšāmcēlies no mirušajiem.

Taču Teijārs de Šardēns, tāpat kā Juris Rubenis, tik vienkāršoti nedomā, jo viņi tic arīWhatsApp Image 3 evolūcijas teorijai. Pieņemot, ka iesākumā saskaņā ar evolūcijas teoriju ir bijusi “tikai” matērija, tad vēlāk radušies augi, vienšūņi, zivis, dzīvnieki un vēlāk arī cilvēks, vārds  “tikai” ir pēdiņās, jo saskaņā ar Teijāra de Šardēna uzskatiem, jau tad apziņa pastāvēja primitīvā, vēl neevolucionējošā veidā kaut kur matērijā jeb plašāk sakot – tā brīža pasaulē.  Vēlāk šī apziņa – jau nedaudz vairāk evolucionētā formā – esot iemiesojusies augos, tad dzīvniekos, jau daudz augstākā formā. Šobrīd cilvēkā apziņa ir evolucionējusi visaugstāk pieejamajā formā. Tā pati apziņa joprojām, tikai zemākās evolūcijas pakāpēs, atrodoties arī dzīvniekos, augos un pat akmeņos. [Vai tas nav kaut kas, kas mūsdienās ir pat ļoti populārs? Protams, šīs idejas nav jaunas, tās ir atrodamas jau pazīstamās austrumu reliģijās, tomēr šī sintēze – kristīgā, evolūcijas mācības un arī attiecīgi austrumu reliģiju sintēze ir diezgan unikāla.]

Taču Teijāra de Šardēna domu gājiens neapstājās šai brīdī. Tas lidoja tālāk nākotnē.  Līdzīgi kā šā brīža cilvēks, viņaprāt, ir evolucionējis no pērtiķa, tāpat arī no mūsdienu cilvēka evolucionēs kaut kas, kam būs augstāka apziņas pakāpe kā cilvēkam. Viņš to nosauca par Homo Noeticus (jaunais cilvēks; – vai neizklausās bibliski?!). Teijārs ļoti uzmanīgi izvēlējās vārdus, rūpīgi pieskaņojot tos kristīgajai terminoloģijai, lai sapludinātu abus pasaules uzskatus vienā eshatoloģiskā notikumā – vecās pasaules galā, kad radīsies jauns cilvēks, vienots ar kosmosu, ar globālu prātu. Šo jauno realitāti Teijārs nodēvēja par Noosphere (kaut kas līdzīgs garīgai jeb domu sfērai; jaunam psihiskās attīstības līmenim). Tas norisināsies brīdī, ko viņš nodēvēja par “Omega punktu”, kurā matērija un apziņa beidzot kļūs par vienu veselumu.

Un vēl, – lai nebūtu pārpratumu, Teijārs de Šardēns uzskatīja, ka pasaule ir radusies pilnīgi nejauši, iespējams kādas zvaigžņu sadursmes rezultātā.

Šī jezuītu priestera dzīves laikā Vatikāna II koncils vēl nenotika, taču jau viņa nākotnes vīzijā ir atrodamas idejas par vienu visus cilvēkus apvienojošu reliģiju, kas radīsies saplūstot dažādām reliģijām. Šīs reliģijas pamatā būšot universālais Kristus. Teijārs de Šardēns ir arī paskaidrojis, ka Glābējs (Mesija), ko mēs visi gaidām ir evolūcijas Kristus. Tādējādi tas ne tuvu nav tas Glābējs jeb Kristus, par kuru runā Svētie Raksti.

Universālisms de Šardēna uzskatos norāda uz vēl dažiem avotiem, kas viņu iespaidoja. Tie ir gnosticisms un stoicisma filozofija par universālo saprātu. Tātad tieši tas, ko apkaroja apustulis Jānis un apustulis Pāvils, kā arī rinda baznīctēvu, Tertulliānu ieskaitot. Ar to pietiek, lai secinātu, ka de Šardēna uzskatus var klasificēt kā absolūti nekristīgus.

Būdams jezuīts, viņš aizstāvēja savus uzskatus dažāda mēroga Romas katoļu baznīcas saietos; kā jezuītam un pazīstamam zinātniekam, viņam bija iespēja satikt daudzus ietekmīgus cilvēkus un pārliecināt viņus par savas vīzijas pareizumu. Ir skaidrs, ka Teijārs de Šardēns Romas katoļu baznīcā neradās ne no kā;  līdzīgi domājošu netrūka, pavisam noteikti tādi bija jezuītu ordeņa vidū, kura uzticams loceklis viņš bija līdz pat savai nāves stundai.

Rakstot šo rakstu, autoram pat ienāca prātā Teijāra de Šardēna savdabīga līdzība ar Mārtiņu Luteru. Viņiem abiem kā Romas katoļu baznīcas mūkiem bija radušās idejas, kas bija pretrunā ar vairākuma uzskatiem. Abu grāmatas Romas katoļu baznīca aizliedza un atzina par kaitīgām mācīšanai skolās un semināros. Taču atšķirībā no Mārtiņa Lutera, kas Vormsā 1521. gadā pateica savus slavenos vārdus, ka šeit viņš stāv un citādi nevar, lai oponenti atspēko viņa uzskatus ar Svētajiem Rakstiem un tikai tad viņš atteiksies no saviem darbiem, atļaujot izdevējiem iespiest viņa grāmatas, cik daudz vien ir pieprasījums, Teijārs de Šardēns pakļāvās baznīcas kārtībai, neļaujot iespiest viņa darbus viņa dzīves laikā visiem pieejamajā grāmatu formātā.

Lai arī abi bija pārliecināti par savu darbu pareizību, tomēr Mārtiņš Luters savu sapratni par Evaņģēliju bija radis no Svētajiem Rakstiem, savukārt, Teijārs de Šardēns bija mistiķis, kurš savu atklāsmi bija guvis ārpus Rakstiem. Luters Rakstu patiesību uzskatīja par augstāku, nekā pāvesta vara, kamēr Teijārs de Šardēns ticēja mistiskajai evolūcijai, kam galu galā, viņaprāt, jānoved pie evolucionārām izmaiņām arī Romas katoļu baznīcā, kurai jākļūst par  visas pasaules vienoto universālreliģiju ar pāvestu priekšgalā, un tāpēc ārēja vienotība ir svarīgāka par šā brīža patiesības izpratni dažādos indivīdos.

Šāds uzskats par Romas baznīcas un pāvesta vadošo lomu bija vienīgais iemesls tam, kāpēc de Šardēns netika represēts un izslēgts no baznīcas, ļaujot viņam netraucēti popularizēt savu mācību mutiski. Tas nav vienīgais gadījums, kas apliecina Romas baznīcas apbrīnojamo nekonsekvenci.

Teijāra de Šardēna idejas ir ietekmējušas ne tikai New Age kustību, kas viņu uzskata par savu idejisko tēvu. Arī pēdējie pāvesti, ieskaitot šā brīža pāvestu Francisku, par spīti tam, ka Teijāra de Šardēna grāmatas joprojām ir nevēlamo sarakstā (šo 1962. gada lēmumu neviens nav atcēlis), ir atraduši iespējas citēt Teijāru de Šardēnu dažās savās runās un rakstos. Un ne tikai pāvesti, aWhatsApp Image 1rī augstas ANO un UNESCO amatpersonas ir smēlušas iedvesmu Teijāra de Šardēna darbos, lai censtos pasaulē izveidot vienu valdību, vienu reliģiju un vienu visu vadītāju, jo gala mērķis taču ir jaunas, pārākas dzīvības formas rašanās, kuras radīšanā mums, cilvēkiem, nu jau kā pietiekami saprātīgām evolūcijas procesā radītām būtnēm, ir aktīvi jāpiedalās.

Tādās “kurpēs” ir iekāpis cienījamais luterāņu mācītājs un teologs Juris Rubenis. Cik ilgi vēl Latvijas Ev. Lut. baznīca un tās vadība klusēs un nepateiks: kristiešiem šī Jura Rubeņa grāmata ir jāpieņem ļoti, ļoti, ļoti kritiski vai vismaz atkārtos Romas katoļu baznīcas oficiālo pozīciju, ka Teijāra de Šardēna un viņa sekotāju idejas ir bīstamas īpaši jau jaunatnei (jo tā parasti ir mazāk izglītota šajos jautājumos, aut. piez.) un tāpēc pēc iespējas jācenšas viņi pasargāt no briesmām, kas izpaužas viņa un viņa sekotāju (t.sk. Jura Rubeņa, aut. piez.) darbos?

 

Autors – Jānis Dimza, 01.02.2017.

Autora pateicība mācītājam Indrekam Sungatuļinam par vērtīgiem papildinājumiem un raksta teoloģisko un gramatisko redakciju.

 

Rakstā izmantoto avotu saraksts.

1.    https://www.washingtonpost.com/news/speaking-of-science/wp/2016/08/11/we-finally-know-who-forged-piltdown-man-one-of-sciences-most-notorious-hoaxes/?utm_term=.83d7876b5f81

2.    https://youtu.be/U2EBsQfrLRg?list=PLLOmOr7SDb-1QMiM_7gS3IpQI0JnJ95Dm&t=844

3.    http://veraxinstitut.ch/flip/VMe-20161101/index.html#6/z

4.    http://creation.com/teilhard-de-chardin

5.    http://amazingdiscoveries.org/S-deception_UN-Teilhard_Maitreya_Omega

6.    http://www.lawoftime.org/noosphere/theoryandhistory.html

7.    http://www.catholicculture.org/culture/library/view.cfm?id=3490&repos=1&subrepos=0&searchid=1688560

8.    http://scireprints.lu.lv/75/1/M.Kasaross.T.Chardin.pdf

9.    http://www.ebaznica.lv/visaptverosa-universalreligija-3918/

  1. Jolanta Raita Posted on 03.02.2017 at 15:46

    Aicinājums: būsim lēnprātīgi, vērīgi un pazemīgi.

    Ievērosim arī Jura Rubeņa vārdus grāmatas priekšvārdā: “Ne visi citētie autori pārstāv manus uzskatus visās jomās, taču katrs no viņiem, manuprāt, ir atklājis un spējis formulēt kādu ļoti svarīgu attiecību aspektu. Lasītājam nav “jākononizē” nedz šeit minētie autori, nedz šīs grāmatas autors.”

    Arī šajā gadījumā ir minēts ļoti konkrēts Šardēna konstruēts attiecību un mīlestības koncepts,, kuru Juris Rubenis atzīst par ievērības cienīgu.

    • Jānis Dimza Posted on 04.02.2017 at 14:30

      Cien. Jolanta!

      Jūsu citētie J. Rubeņa vārdi nemaina lietas būtību, jo viscaur savā grāmatā dažādās vietās gan par to pašu mītisko mīlestību runājot, gan par Bībeles vārdiem Augļojieties un vairojieties, gan pat par tantrisko seksu runājot, tiek piesaukts šī jezuītu paleontologa Teijāra de Šardēna vārds, un visur viņš tiek citēts saistībā ar kosmiskiem spēkiem, evolūcijas procesiem vai Dieva sirdi matērijas dzīlēs, — nemainīgi pozitīvi.

      Mana raksta mērķis nebija J. Rubeņa grāmatas analīze, bet gan lasītāju iepazīstināšana ar šo 20. gadsimta filozofu, dodot nelielu ieskatu viņa dzīvē un atziņās no konservatīva kristieša skatapunkta. Latviešu valodā interneta dzīlēs atradu ļoti maz par Šardēnu, — ļoti īsi wikipēdijā un kāds LU [šķiet] studenta referāts (skat. avotu sarakstā), kas neizdara kritiskus secinājumus.

      Ar Diev’palīgu!

  2. Pauls Posted on 04.02.2017 at 16:03

    Kā Mārtiņš Luters varēja būt pārliecināts, ka pareizi saprot Svētos Rakstus, īpaši Evaņģēliju, ja noliedza autoritāti?

    • Indreks Sungatuļins Posted on 08.02.2017 at 22:53

      Cien. Paul!
      Par kādu konkrēti autoritāti Jūs rakstāt?
      Martina Lutera augstākā autoritāte bija Svētie Raksti, kā arī viņš pats nebeidza apliecināt. Svētie Raksti ir dzīvā Dieva vārds – kā pagātnē, tā arī tagad. Patiesa luteriskā baznīca to arī atkārto sakot, ka Raksti ir norma normans jeb normējošā norma. Neviena baznīcas dogma nav atvasināta no vienas Rakstu vietas, bet no vairākām, kas skaidri atkārto un pasvītro vienu un to pašu ticības artikulu. Tas ir Rakstu skaidrojošais pamatprincips, un proti – Raksti skaidro Rakstus. Tādā veidā Raksti patur normējošās normas statusu, neļaujot cilvēka prātam paaugstināties pār to. Lutera paša domām šai ziņā nav tik lielas nozīmes, kādu kļūmīgi mēdz tām piešķirt. Es to saku, nevis lai mazinātu Lutera nozīmi, bet lai uzsvērtu faktu, ka luteriskā baznīca pastāv ne tādēļ, ka Luters tā teicis, bet tādēļ, ka tā ir patiesība.
      Nav arī īsti pareizi domāt, ka Luters noraidīja cilvēciskas autoritātes. Viņš ļoti daudz ir citējis dažādus baznīctēvus, ja vien doma ir pareiza un saskaņā ar Rakstos teikto.
      Un noslēgumā – Luters nebija viens šādā ticības pārliecībā. Jebkurš, kurš ir zinošs teoloģijas vēsturē, pateiks to pašu.
      Ar cieņu,
      māc. Indreks Sungatuļins

  3. Jānis Dimza Posted on 09.02.2017 at 11:36

    Interneta dzīlēs atradu vienu kādu laiku iepriekš publicētu rakstu par de Šardēnu, ko raksta autors latviskojis kā Dešardēnu. Šis Didža Meļķa raksts ir noderīgs padziļinātākai izpratnei par minēto Romas katoļu filozofu.

    http://www.latvijasluteranis.lv/2013/01/22/ieskats-pjera-desardena-idejas/

Atbildēt