Kas ir ticība?

Atslēgvārdi:, , , ,

Kategorijas: Raksti

Jautājums:

Kas ir ticība? Luterāņi uzsver, ka cilvēks tiek glābts vienīgi ticībā. Vai pareizi ticību luterāņu izpratnē var raksturot kā sastāvošu no trim elementiem: notitia [informācija, zināšanas par kristietības saturu], assensus [piekrišana šai informācijai, atzīstot to par patiesu], fiducia [uzticēšanās šai patiesībai, paļaujoties savā dzīvē tam, ko apsola kristietība]? Esmu dzirdējis, ka, piemēram, Romas katoļu baznīcā (turpmāk RKB) [un ne tikai tur] nav tik svarīgi zināt kristietības saturu [lai tiktu pestīts], pietiek, ja uzticies, ka baznīca, kurai piederi ir patiesā baznīca, un [mistiski] paļauties tam, ko tā māca [necenšoties iedziļināties saturā]; līdzīgi tikai citā veidā liberālās baznīcas apšauba pašu kristīgās informācijas saturu – Svētos Rakstus, tādējādi šāda ticība tiek atrauta no jebkādiem empīriskiem, vēsturiskiem faktiem.

Kas ir šī ticība, kas glābj? Kāda ir ticības definīcija?

 

Atbilde:

Grēcinieks tiek attaisnots Dieva priekšā vienīgi ticībā Kristus paveiktajai objektīvajai pestīšanai [Rom.3:24]. Objektīvajai – tātad – vispārējai un neatkarīgai no cilvēku ticības vai neticības.

Pestījošā ticība ir personīga uzticēšanās [fides specialis] jeb patiesa paļaušanās [fiducia cordis] uz Evaņģēlija vēsti, ka Kristus dēļ Dievs ir žēlīgs ikvienam, kas tic Viņa Dēla paveiktajai pestīšanai, nepelnīti ciešot, mirstot un izlejot savas asinis par pasaules grēkiem [Gal.2:20; 1.Jņ.1:7].

Ikviens, kas noliedz Dieva pestīšanas piedāvājumu Kristus dēļ, tiks pazudināts.

 

Sīkāks raksturojums

Pestījošā ticība ir:

Pestījošā ticība allaž ir īpašā ticība [fides specialis], kuras rezultātā ikviens konkrētais indivīds tic, ka Kristus dēļ viņa grēki ir piedoti, tas ir, attiecina piedošanu uz sevi [subjektīvais lietojums]. Dieva vispārējais pestīšanas piedāvājums paredz individuālu pielietojumu [Gal.2:20; Īj.19:25].

Pestījošā ticība allaž ir dievišķā apsolījuma satveršana ar prātu un gribu [fides actualis][Jes.55:5-6; Jņ.6:44; Gal.3:27; Mt.11:12, 28].

Pestījošā ticība allaž ir ticība, kas tiešā veidā ir saistīta ar Evaņģēlija apsolījumiem [fides directa].

Pestījošā ticība ne vienmēr ir reflektējoša, diskursīva ticība [fides reflexa], ar kuras palīdzību ticīgais to pārdomā un apzinās, jo arī zīdaiņu ticība ir patiesa [Mt.18:6].

 

Pestījošā ticība nav:

Pestījošā ticība nav vispārēja ticība Dievam vai Bauslības esamībai, jo to var atrast arī pie pagāniem [Rom.1:19-20]

Pestījošā ticība nav tikai Evaņģēlija pamatpatiesību zināšana [notitia historica] vai piekrišana [assensus historicus], jo tāda ir arī velniem [Lk.4:34; Jēk.2:19] un neticīgajiem [Jņ.8:43, 45].

Pestījošā ticība nav vispārīgas zināšanas par Rakstu mācībām un to akceptēšana [kā RKB].

Pestījošā ticība nav akla ārēja piederība baznīcai un tās mācībai, nezinot, ko tā māca [kā RKB].

Pestījošās ticības objekts nav Bauslība vai “Raksti kā tādi”. Kas māca pretējo, māca pestīšanu ar darbiem.

 

Papildus secinājumi:

Lai gan zināšanas [notitia] un piekrišana [assensus], kas ir vēsturiskā ticība [fides historica], nav pestījošās ticības daļa, bet tā ir obligāts priekšnoteikums, jo Svētais Gars izraisa pestījošo ticību vienīgi tajās sirdīs, kas zina un saprot Kristus Evaņģēliju [Rom.10:17]. Bez zināšanām esoša ticība ir absurds, un neviens nevar ticēt tam, ko nezina.

Tomēr, ja termins notitia tiek izprasts kā patiesas garīgas zināšanas [notitia spiritualis] par Kristu, kuras izraisa Svētais Gars caur Evaņģēliju, un termins assensus tiek izprasts kā garīga piekrišana [assensus spiritualis] Evaņģēlija apsolījumiem, kuru tāpat izraisa Svētais Gars, tad šie termini ietver sevī patiesu sirds paļāvību [fiducia cordis] par Evaņģēlija apsolījumu patiesumu un pēc būtības ir sinonīmi, kā tie arī tiek lietoti Rakstos, reizēm piedēvējot pestīšanu zināšanām, reizēm – piekrišanai, bet reizēm – pārliecībai.

 

Kopsavilkums:

Pestījošās ticības objekts ir grēku piedošana, ko nodrošināja Kristus, un kas tagad Evaņģēlijā tiek piedāvāta visiem grēciniekiem [Mk.16:15-16; Lk.24:47].

Ticība neattaisno nedz pati par sevi, tas ir, kā ticēšanas paradums vai darbība, nedz arī ar tās izraisītajiem darbiem, bet gan vienīgi, respektējot tās objektu, proti, tādēļ, ka tā kā receptīvs orgāns satver žēlastību, kuru mums ir nodrošinājis Kristus.

“ [..] vārds vārds “ticība” šeit nenozīmē tikai paša vēsturiskā notikuma zināšanu, [..] bet tas nozīmē tādu ticību, kas tiešām tic ne tikai pašam notikumam, bet arī šī notikuma ieguvumam, proti, [..] ka mēs caur Kristu saņemam žēlastību, taisnību un grēku piedošanu.” [ATA XX, 23.]

Pestījošā ticība ir droša pārliecība par grēku piedošanu, kas iegūta caur Kristu, attiecinot to uz sevi [tās subjektīvais jeb individuālais lietojums], proti, ticība ne tikai satver apsolījumu, bet arī tā piepildīšanos reālajā laikā [kā grēku piedošana] un pilnā apmērā – mūžībā [kā augšāmcelšanās un mūžīgā dzīve]. Satvert apsolījumu un piedzīvot tā piepildīšanos faktiski ir viena un tā paša notikuma divi aspekti, jo Dieva vārds ne tikai apsola, bet arī apsolīto sniedz.

 

Atbildi sagatavojis mācītājs Indreks Sungatuļins.

Atbildēt