“Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.” (Mt.5:32)

“Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.” (Mt.19:9)

“Bet laulātiem es pavēlu, tomēr ne es, bet Tas Kungs: sievai nešķirties no vīra un, ja tā ir atšķīrusies, tad tai palikt neprecētai vai izlīgt ar savu vīru; un vīram neatstumt sievu.” (1.Kor.7:10-11)

“Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras; tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti; jo uz mieru Dievs mūs ir aicinājis.” (1.Kor.7:15)

 

1. Laulības šķiršana notiek:

Nešķīstības jeb laulības pārkāpšanas dēļ (Mt.5:32; Mt.19:9). Šajās Rakstu vietās lietotais vārds “porneia” nozīmē nelikumīgas seksuālas attiecības laulības laikā, kā arī nešķīstību pirms laulības. Tas, ka šis vārds Mt.19:9 tiek lietots paralēli vārdam “moihao”, kas nozīmē laulības pārkāpšanu, ļauj spriest, ka runa ir tieši par attiecībām laulības laikā. Vārds „porneia” latviski precīzi būtu tulkojams kā maucība, bet tās subjekts traktēts kā mauka (neņemot vērā latviešu gramatikas noteikto vārda dzimti).

Neticīgā aiziešanas dēļ (1.Kor.7:15). Vārds “neticīgais” ir skaidrojams divos veidos – kā pagāns un kā tāds, kas nav ticošs, kas netic noteiktām lietām. Konteksts šajā Rakstu vietā nedod iemeslu domāt, ka runa būtu tikai par vienu no šīm grupām, tātad – ar to tiek domāti ļaudis, kas gan nav nākuši pie Dieva, gan tādi, kas no Viņa ir novērsušies,- apostāti jeb cilvēki, kas Dieva vārda autoritāti un personiskumu ir nomainījuši pret savu prātu, uzskatīdami Rakstus tikai par rakstītu tekstu. Salīdzinājumam var aplūkot vārda “apisteos” (neticīgais) lietojumu Jņ.20:27, kur tas tiek attiecināts uz apustuli Tomu, bet, piemēram, Mt.18:15-17 tiek pavēlēts turēt par pagānu tādu cilvēku, kas atsakās uzklausīt un uzņemt Dieva vārdu, un spītīgi atsakās atgriezties. “Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu” (1.Tim.5:8) – šai Rakstu vietā minētais vārds “gādāt” nozīmē visu savu pienākumu izpildīšanu laulības ietvaros.

 

2. Atkārtota precēšanās.

Teikuma konstrukcija gan Mt.5:32, gan Mt.19:9 liek pavisam noteikti domāt, ka cita cilvēka precētājs kā laulības pārkāpējs ir uzskatāms gadījumā, ja laulība nav šķirta tikai šo augstāk minēto iemeslu dēļ, bet par pamatu kalpojuši citi faktori. Tad, ja tā ir šķirta minēto iemeslu dēļ, uz cilvēku vairs netiek attiecināts vārds “šķirtenis” vai “atšķīries” un nav iemesla neļaut tam slēgt atkārtotu laulību.

“Netaisns ir arī tas noteikums, ka pēc laulības šķiršanas aizkavē nevainīgo dzīves biedru doties jaunā laulībā.” (Par pāvesta varu un primātu, LC)

Dievs ir dibinājis laulību kā divu cilvēku vienošanos mīlestībā, cerībā un ticībā. Dievs vēlas būt šīs vienības garants, “jā” vārda dzirdētājs un apstiprinātājs, ko pavada gan Viņa apsolījums svētīt šādu savienību, gan arī Rakstos atrodamais salīdzinājums ar derību – derību par pestīšanu un Dieva un Baznīcas, tas ir, ticīgo saimes attiecībām. Tomēr jāņem vērā, ka cilvēks nav radīts laulības dēļ, bet gan tā ir iedibināta cilvēka dēļ un viņa labā. Dieva svētību laulībā ir iespējams saņemt tikai un vienīgi ticībā, tāpēc tas, ka brālis vai māsa nejūtas saistīti ar neticīgo vai ar laulības pārkāpēju (tādu, kas spītīgi nevēlas atgriezties un tādā kārtā ir pielīdzināms pagānam), lai arī neietilpst Dieva plānā (“..ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt.19:6)), ir lielā mērā pakļauts principam “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību?” (2.Kor.6:14)

“..Es atlaidu neuzticīgo sievu Israēlu viņas netiklības dēļ un tai devu šķiršanās rakstu” (Jer.3:8) – saka tas Kungs.

 

3. Rezumējums.

Dievs izveidoja laulību jau radīšanā un gribēja, lai tā būtu vīrieša un sievietes savienība visa mūža garumā. Vīra un sievas vienotība vienā miesā nepieļauj trešās partijas ienākšanu – tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. Šis “evaņģēliskais”** apsolījums liecina, ka Dievs pats ir garants divu Dieva savienotu cilvēku kopdzīvei. Padarot to par “bauslību” var panākt divēju rezultātu – tā tiek aizsargāta laulība pret cilvēku miesīgajām iekārēm un vieglprātību (pozitīvais aspekts), vai tiek ielikti pamati legālismam un farizejiskumam (negatīvais aspekts). Pareizs ir tikai pirmais aspekts.

Laulības šķiršana saārda to, ko Dievs savienojis vienā miesā, tāpēc tā vienmēr ir pretrunā Dieva nodomam attiecībā uz laulību.

Persona, kura šķiras no laulātā drauga citu, ne augstāk uzskaitīto iemeslu dēļ, un apprecas ar citu cilvēku, pārkāpj laulību. Ikviens, kurš apprec šādu personu, kas izšķīrusies “jebkura cita iemesla dēļ” arī pārkāpj laulību, respektīvi, šāda laulība ir netiklība un fikcija.

Ja viens no laulātajiem kļūst neuzticīgs vai atsakās pildīt savus pienākumus, kā arī samierināšanās nav iespējama, tad nevainīgajai pusei ir tiesības, bet ne pavēle, pieprasīt laulības šķiršanu un precēties ar citu cilvēku. Tas ir ļoti nopietns jautājums un ikvienam būtu īpaši jāapdomā savā sirdī, cik tālu atrodas paša vēlmes no tā, kas pastāv kā formālas tiesības un solītā – “līdz nāve mūs šķirs…”

Tiesību izmantošana ne vienmēr atsver praktiski izdarīto.

 

Kur sākas egocentriskums un beidzas ikviena indivīda krusts?

Nav šaubu, ka līdz laulības de iure šķiršanai ir jāizdara viss iespējamais, lai tas tā nenotiktu. Jēdziena „viss iespējamais” locekļi atrodas nepārtrauktā savstarpējā spriedzē. Vārds „viss” pieder “bauslībai” un kā tāds nepieļauj pozitīvu atbildi patiesi ticīga cilvēka sirdsapziņā; savukārt, vārds „iespējamais” ir piederīgs “evaņģēliskajai” daļai, kas laulību nepasludina par vergu važām, bet nostājas pret vārdu „viss” tad, kad zūd iespēja ietekmēt reālo situāciju, un proti, – kad otra persona šķiras de facto un de iure un de iure saistās ar kādu trešo personu (šķiršanās de facto nereti ir konstatējama vēl pastāvot formālai laulībai de iure).

Līdzīgi, ja šķiršanos pieprasa laulātais draugs, kas nav ticīgs vai ir apostāts. Otra puse var nejusties saistīta un tātad, – var doties atkārtotā laulībā.

Laulības šķiršanai nav morāla apstiprinājuma, ir iespējams tikai a posteriori konstatēt faktu.  Tomēr, kā liecina pieredze, pat ļoti nopietnas laulāto nesaskaņas laika gaitā var pārvarēt. Kad laulātie ir apjēguši laulības permanento raksturu, šī apziņa dod spēku pārvarēt nesaskaņu laikus. Īpašs spēka avots arvien ir bijis atgriešanās pie Dieva. Tādējādi laulības kopība ir bijusi glābta, vai arī laulātie atkal viens otru ir atraduši kā agrāk. Bērniem tēvs bija tēvs un māte – māte, neatkarīgi no laulāto attiecībām. Kad tēvs un māte palika kopā, bērniem bija mājas. Tas ir ļoti svarīgi, un tā tam ir jābūt arī turpmāk. Ja kāds no laulātiem nespēj piepildīt laulību tās laikā, tad otram tas ir jāuzņemas kā krusts, bet tiem, kas rīkojušies nepareizi, ir jādod iespēja saņemt grēku piedošanu.

Pāri visam katra laulātā pāra mērķim ir jābūt izlīgumam un laulības glābšanai līdz pēdējiem spēkiem, acu priekšā arvien paturot Rakstu vārdus: “Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.” (Mt.19:9)

“Bet laulātiem es pavēlu, tomēr ne es, bet Tas Kungs: sievai nešķirties no vīra un, ja tā ir atšķīrusies, tad tai palikt neprecētai vai izlīgt ar savu vīru; un vīram neatstumt sievu” (1.Kor.7:10-11), kā arī laulību laikā Dieva priekšā doto solījumu:

“Es (vārds uzvārds) Dieva un liecinieku priekšā apliecinu, ka no laba prāta un no sirds pieņemu tevi par savu kristīgo laulāto draugu; apsolu tevi uzticīgi mīlēt un cienīt, un kopā ar tevi saņemt un panest laimi un nelaimi, priekus un bēdas, kā Dievs mums to piešķirs pēc sava svētā prāta, kā arī apsolu tevi nekad neatstāt, nedz no tevis novērsties, nedz šķirties, līdz kamēr pats Dievs mūs šķirs laicīgā nāvē. To esmu no patiesas sirds esmu nolēmis/usi un apņēmies/usies – lai Dievs man palīdz!”

Kopsavilkumā var teikt, ka laulības šķiršanai ir tikai divi iemesli. Tie ir: kāda no laulātajiem neuzticība, un atkrišana no Dieva.

 

—— —— ——

* Raksts nav domāts kā nedzīva shēma vai teoloģiski birokrātisks priekšraksts jeb instrukcija, jo katrs gadījums ir individuāls. Kopējs tam ir pats pamats, proti, – grēks.

** Jēdzieni „bauslība” un „evaņģēlijs” tiek lietoti kā salīdzinošie lielumi galēju pretstatu uzsvēršanai, nevis to tiešajā, burtiskajā nozīmē, jo laulība nav žēlastības līdzeklis, bet Dieva iecelta vīrieša un sievietes kopdzīve un tās kārtība. Šo pašu iemeslu dēļ abi jēdzieni ir likti pēdiņās.

*** Atsevišķās vietās rezumējums lielā mērā sasaucas ar somu teologa Markku Sarelas rakstīto.

 

Autors – mācītājs Indreks Sungatuļins.

Atbildēt