Nekonsekvences metamorfozes

Atslēgvārdi:,

Kategorijas: Raksti

“..tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr.2:18)

Vai vienmēr ir tā, ka ganāmpulkā, kurš mierīgi, bezbēdīgi ganās, no malas nākuši, iebrūk vilki? Jā, notiek arī tā, taču tas nebūt nav izsmeļošs tādas situācijas apraksts, kad draudzei par galvu uzmetas maldu mācītājs, kad baznīca aiziet pa plato ceļu, novirzīdamās no Kristus mācības.

Kristīgā dialektika ir evaņģēliska, harmoniska, taču arī nepielūdzama, un katrs svarīgs kristīgās mācības jautājums ir aplūkojams divu un vairāku aspektu savstarpējā spriedzē.

Tā tas ir arī ar maldu mācītāju problēmu. Raksti liecina par draudzes, baznīcas nomaldīšanos, jo tās sev aicina mācītājus pēc pašu iegribām – pēc sludinātā atbilstības savai pārliecībai, savai patikai un labsajūtai, savai “ausu niezei” jeb kārdinājumam. Tā, ārēji ticot Dievam, ir iespējams ļoti labi ticēt sev. Kā raksta Pāvils: “Ar riebumu novērsdamies no elkiem, aplaupi viņu tempļus?” (Rom.2:22) šādi vēršoties pret individuālistiem, kas nepielūgdami elkus, tos tomēr pielūdz.

Maldu mācītāju uzklausīšana, paciešana, akceptēšana ir draudzes, baznīcas atbildība. Protams, šādu pašu mācītāju atbildība ir divkārša, taču lietas būtību nemaina. Ja draudze ir zaudējusi spēju izvērtēt sludināto mācību, tā pati ir novirzījusies un kļuvusi par interešu klubiņu. Ikviena kristieša vēlēšanās un pienākums ir pamest šādu vietu, jo šeit rodamā spriedze starp individuālo ticību uz Kristu un piederību kopējai ticības apliecībai, tas ir, individuālās ticības pavisam praktisko pielietojumu agri vai vēlu pārvēršas par spriedzi starp Kristus vārdiem un cilvēcisku filozofiju jeb, vienkāršāk sakot, paļaušanos uz sevi. Teikto var arī vizualizēt un sacīt, ka attālums starp individuālo ticību uz Kristu un piederību kopējai ticības apliecībai proporcionāli pieaug, palielinoties attālumam starp Kristus vārdiem un cilvēcisku filozofiju.

Papildus jāpiezīmē, ka, risinot šādas problēmas, steiga nav palīgs; tieši otrādi.

Vai apustulis Pāvils būtu aicinājis pašus kristiešus vairot tiem piešķirto žēlastību? (Rom.6:1) Tajā pašā pantā viņš atbild – nekādā ziņā ne! Paliekot vietā, kur nav pestīšanas drošības, nav patiesas barības ticībai, kuru cilvēks pats nedz rod, nedz spēj paturēt, var mierināt sevi vienīgi ar čūskas vārdiem: “Jūs nemirsit vis,” (1.Moz.3:4) mēģinot aizmirst, ka nekonsekvence jeb žēlastība [šajā izņēmuma gadījumā], kas ļauj uzdīgt patiesai ticībai vietā, kur Dieva vārds tiek rediģēts saskaņā ar cilvēka dabu, spēj pārvērsties ļoti loģiskā konsekvencē, jo “Dievs neļaujas apsmieties.” (Gal.6:7) Rezultātā iegūstam aplamu, nepareizu ticību, atbilstošu mācībai, kas ved pavisam citā virzienā, liekot meklēt Dievu tur, kur Viņa nav.

Nekonsekvences metamorfozes parāda pats Dievs: “Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” (1.Kor.15:33) Tas nav teikts kā par varbūtību, bet par faktu, kas norisinās šodien un tieši tagad, tādējādi “šūpoles” kristieša dzīvē starp “tava ticība tev palīdzējusi” (Mk.10:52) un “ne katrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā…” (Mt.7:21) ir aktuāls jautājums ik brīdi. Risinājums ir Kristus vārdos, kas ir Kristus pats, “jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir Viņā jā, tāpēc caur Viņu mūsu – āmen Dievam par godu.”(2.Kor.1:20)

Āmen.

Soli Deo Gloria.

 

Autors – mācītājs Indreks Sungatuļins.

Atbildēt