Mūsu draudze ir viena no pirmajām konfesionāli luteriskām draudzēm Latvijā. Mūsu augstākā autoritāte ir Svētie Raksti un tajos atklāto kristīgo mācību mēs apliecinām tā, kā to izskaidro mūsu ticības apliecību kopums Vienprātības grāmatā.

Situācija pasaulē uzskatāmi liecina, ka liela daļa luterāņu spītīgi turpina dēvēt sevi par tādiem, kaut arī jau sen tādi nav; tādējādi atziņa, ka eksistē vairākas luterāņu konfesijas, ir patiesa (Ja vien šo terminu lieto atbilstoši tā sākotnējai nozīmei. (Konfesija (no latīņu val. confessio – ticības apliecība, ticības apliecināšana)) ir vienu (vienādu) ticību apliecinošu kristiešu kopums).

Latvijā pazīstamākā un skaitliski lielākā ir Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB), kura pieder tai luterāņu daļai pasaulē (Pasaules luterāņu federācija), kas Dieva vārdu – Bībeli – interpretē liberāli, neuzskatot to par vienīgo Dieva patiesību avotu, kas pieejams cilvēkiem, lai gan publiski vārdos to noliedz. Tas netraucē, izmantojot tos pašus vārdus un praksi, apliecināt pretējo. Līdzīgos uzskatos ir arī lielā Romas katoļu baznīca, un tieši tāpēc liberālā luterāņu daļa, redzot tās varenību un vēsturisko pompozitāti, cenšas rast vienību ar viņiem. Cenšoties panākt šo vienību, tas vienmēr notiek uz kristīgās mācības rēķina, atsakoties no tās, vai izmainot to, sākot jau ar primāri fundamentāliem jautājumiem, bez kuriem baznīca nespēj pastāvēt.

Mūsu draudze nepieder nedz pie tiem, kas patvaļīgi interpretē Bībeli, nedz arī pie tiem, kas uzskata, ka luterāņi varētu atrast vienību ar Romas katoļiem vai citām denominācijām, nepārdefinējot un neizmainot gan primāri, gan sekundāri fundamentālus ticības artikulus. Šāds kompromisu ceļš ir raksturīgs politikai, bet ar kristietību tam nav ne mazākā sakara.

IMGP7214Mūsu draudze tic un apliecina, ka cilvēks tiek attaisnots un glābts Dieva priekšā un nokļūst paradīzē vienīgi no Dieva žēlastības, ko Viņš mums ir parādījis sūtot pasaulē Savu dēlu Jēzu Kristu, patiesu cilvēku un patiesu Dievu, kas cietis mūsu grēku dēļ un miris mūsu vietā pie krusta staba Golgātā Jeruzalemes tuvumā pirms apmēram 2000 gadiem, kā teikts Jāņa evaņģēlija 3. nodaļas 16. un 17. pantā: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.”

Mārtiņam Luteram Dieva dāvātā atziņa par glābšanu ticībā bija viens no faktoriem, kas izraisīja Reformāciju 16. gadsimtā. Tomēr domāt, ka luterisms ir viena vai vairāku cilvēku roku darbs, būtu kļūdīties jau pašos kristietības pamatos, jo luterisms ir cieši saistīts ar Kristus apustuļu un senbaznīcas glabāto mācību un praksi, proti, luterisms nav jauna konfesija, bet, kā reformācija iepretim deformācijai, atjauno to kristīgo mācību un redzējumu, no kura arvien vairāk attālinājās un turpina to darīt Romas baznīca.

Vēsturiski Latvijā luterisms ir jau kopš Reformācijas iesākuma laikiem. Pirmo luterāņu sprediķi 1522. gadā Rīgā Jēkaba baznīcā teica mācītājs Andreass Knopkens. Luterisms radās Romas katoļu baznīcā kā vēlme atgriezt ticīgos no maldiem, kas bija sazēluši kā nezāles, pie pareizas Svēto Rakstu mācības izpratnes, taču tika no tās izstumts un nolādēts.

Kopš Reformācijas laikiem Romas katoļu baznīca nav rāmi noskatījusies uz luteriskās baznīcas gaitām, tā ir aktīvi tai pretdarbojusies, cenšoties to pakļaut. To sauc par kontrreformāciju. Kontrreformācija turpinās joprojām; mainās veidi un līdzekļi, bet būtība paliek tā pati. Šajā laukā romiešiem ir izdevies gūt zināmus panākumus, un daudzas luterāņu baznīcas (ieskaitot LELB) ļoti labprāt pārņem (vai samierinās ar) to, pret ko cīnījās reformatori 16. gadsimtā un vēlāk. Pietiek pavērst acis uz realitāti un beidzot atzīt, ka zem kontrreformācijas karogiem pulcējas arī tie, kas paši sevi joprojām demonstrē kā luterāņus.

Mūsu draudzes nosaukums ir Konfesionāli luteriskā Augšāmcelšanās draudze. Ko nozīmē „Konfesionālā” ?

1525. gadā toreizējais Romas impērijas, kur valdošā reliģija bija Romas katolicisms, ķeizars Kārlis V pieprasīja luterāņus atbalstošos firstus paskaidrot, kas tā par ticību, kas tiek mācīta šo firstu pārvaldītajās teritorijās. Tā nu mūsu ticības tēvi uzrakstīja un iesniedza ķeizaram ticības apliecību, lai parādītu, kāda ir Svēto Rakstu un skaidrā Dieva vārda mācība, kas tiek mācīta un sludināta viņu zemēs. Tas notika Vācijas pilsētā Augsburgā, – tāpēc arī šo ticības apliecību sauc par Augsburgas ticības apliecību, bet 25. jūniju, kad šo ticības apliecību firsti nolasīja ķeizaram, uzskata par luterāņu baznīcas dzimšanas dienu.

Lai atrisinātu strīdus jautājumus un nostiprinātu mācību, teologi skrupulozi turpināja darbu un beidzot 1580. gadā tika izdots luterisko ticības apliecību rakstu apkopojums Liber Concordiae jeb Vienprātības grāmata. Mēs piederam tai luterāņu daļai, kas tic, māca un apliecina nemainīgo kristīgo doktrīnu visā tās kopumā, kuru mums atklāj Dieva vārds un kura skaidri un pareizi ir izklāstīta Vienprātības grāmatā, atšķirībā no skaitliski lielākās luterāņu daļas, kas mācību gan Rakstos, gan Vienprātības grāmatā uztver selektīvi, degradējot teoloģiju līdz personiskiem viedokļiem, šķitumiem un vienkārši pasakām.

Ja jautā: tad kālab konfesionālie? Reformācijas laikā taču lietoja daudz vienkāršāko apzīmējumu „evaņģēliskie”. Atbilde ir traģiski vienkārša. Kad lielākā daļa luterāņu baznīcu attālinājās no Rakstos atklātās patiesās mācības, kļūstot liberālas, tolerantas un remdenas, tad, lai ļaudis nemulstu un zinātu, kurp doties, baznīcas bija spiestas akcentēt savu misiju arī šādā veidā. Katram bērnam ir skaidrs, ka „konfesionāls” ietver „evaņģēlisko” vistiešākajā veidā. Kas nav konfesionāls, apliecinošs, tas nesakrāj, bet izkaisa.

Kāpēc Augšāmcelšanās draudze? Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus trešajā dienā pēc savas krusta nāves augšāmcēlās, tādējādi apliecinot savu uzvaru pār nāvi. Arī mums Dievs ir apsolījis augšāmcelšanos pēc nāves. Tāpēc mēs, kristieši, kaut sērojam par aizgājējiem, tomēr priecājamies ticībā, ka reiz – pēc mūsu augšāmcelšanās – mēs atkal tiksimies ar visiem tiem, kas būs ticējuši Dieva Evaņģēlijam par Jēzu Kristu.

Mūsu draudze ilgu laiku tika saukta par Augsburgas ticības apliecības  Augšāmcelšanās luterāņu draudzi un iekļāvās līdzīgi saukto draudžu kopumā, kuru praksē (faktiski, ne juridiski) pieņemts dēvēt par Konfesionāli luterisko baznīcu.  Laika gaitā nepiepildītu ambīciju, savstarpēju simpātiju un antipātiju, kā arī tīri materiālistiskas ieinteresētības dēļ, tika pastrādāts daudz posta darbu, kā rezultātā notika šķelšanās, un draudze burtiskā nozīmē tika pamesta iznīkšanai, jo piepeši to nevajadzēja vairs nevienam, it īpaši – konfliktā iesaistītajām personām. Divus gadus turpinājās sarunas ar KLB vadību, bet bez panākumiem. Cerība atjaunot sadraudzību ar citām Augsburgas ticības apliecības draudzēm un tikt pie mācītāja izdzisa, jo draudzes lūgumu noraidīja, uzskatot, ka šī draudze ir jāatstāj pašiznīcībai.

Apgrēcībai bija jānāk, bet vai tam, caur ko tā nāk. Vienīgi Dieva vadība un nopelns bija par iemeslu, ka allaž īstajā laikā tika aicināts kāds, kas ticības pārliecībā un atbildībā nepieļāva aizvilt atlikušo draudzi iznīcībā.

Draudze tagad ir kļuvusi mazāka, nekā iesākumā, taču, paraugoties no otras puses, ir kļuvusi stiprāka ticības pārliecībā. Palika vienīgi tie draudzes locekļi, kas no tiesas gribēja draudzi saglabāt, pastāvot ortodoksā mācībā un sadraudzībā. No atlikušo vidus tika aicināts piemērotākais kalpošanai mācītāja amatā (vairāk skat. http://www.ebaznica.lv/?p=6854#more-6854 ) Savukārt, meklējot brāļus un māsas vienā un vienotā ticības pārliecībā, 2012. gadā apmeklējām Somijas Konfesionāli Luteriskās baznīcas (www.stlk.fi) autoritatīvo teologu Markku Sārelā, kur, klātesot citiem šīs baznīcas teologiem, ļoti draudzīgā un izpratnes pilnā gaisotnē noritēja teoloģisks kolokvijs, kura laikā mēs ar lielu prieku konstatējām pilnīgu vienprātību doktrīnā un tās praktiskajā pielietojumā. Tas bija kā apstiprinājums, ka lūgšanas ir atbildētas. Kopš tā brīža ciešas sadraudzības saites mūs vieno ar Somijas Konfesionāli Luterisko baznīcu – vienā garā, ticībā un vienā doktrīnā.

Tamdēļ arī 2014. gada sākumā lēmām mainīt draudzes nosaukumu, lai nosaukums runā pats par sevi,- lai nemulsina kristiešus, kas nav informēti par visu notikušo, vai nepiešķir tam pietiekamu vērību. Tagadējais nosaukums pēc iespējas atbilst tam, kas mēs esam, ko apliecinām un ar ko esam sadraudzībā.

Neraugoties uz draudzes nelielo skaitu, tā zeļ, sākot ar Dieva vārdu, Absolūciju un Sakramentu un beidzot ar Kristību, iesvēti, laulībām, kā arī izvadīšanu.

Kā draudze mēs ik svētdienu nākam kopā, lai no jauna klausītos vēsti, ka, kaut grēcinieki, tomēr esam Jēzū Kristū atpestīti grēcinieki, kurus Dievs Savā lielajā mīlestībā gaida Savās mājās Debesīs, kur vairs nebūs nedz bēdu, nedz asaru, bet prieks un svētlaime.

Laipni gaidīts ikviens, jo, kā Jēzus saka: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”