Pārdomas par bijušo un esošo saistībā ar Konfesionāli luterisko Augšāmcelšanās draudzi un Konfesionāli luterisko baznīcu.

 

Doktors Mārtiņš Luters reiz kādā sprediķī ļoti precīzi formulēja mācības un personas šķirtas aplūkošanas problēmu: “Mīlestība raugās uz cilvēku, bet ticība – uz mācību.” 

VIII baušļa izskaidrojums Lielajā katehismā skaidri definē nepatiesu liecību: “..nepatiesa liecība ir viss, ko nevar pierādīt, kā pienākas…” [402.lpp.] [1 – šeit un turpmāk atsauces ir atrodamas raksta beigās – aut.], taču runājot par atklātiem grēkiem tiek teikts: “Kas ir atklāts dienas gaismā, pie tā vairs nevar būt neslavas celšanas vai arī nepatiesas tiesāšanas un liecināšanas. Piemēram, ja mēs nopeļam pāvestu un viņa mācību, kas grāmatās nodota atklātībai un izsludināta visā pasaulē. Kur grēks ir atklāts, tur atbilstoši jāseko atklātam nosodījumam, lai ikviens no tā sargātos.” [404.lpp.]

Sekojot ticības likumam, tagad mums ir jānorāda arī uz Augsburgas ticības apliecības draudzēm [de facto Konfesionāli luterisko baznīcu; turpmāk tekstā KLB]. Skumji un ironiski, ka mūsdienās šai uzskaitei ir jāpievieno arī daļa no tiem, kas joprojām uzskata sevi par konfesionāliem, lai gan praksē [ieskaitot vienkāršāko variantu – t. i., prakses iztrūkumā [2] ] jēdziens confessio, kas sevī ietver ne tikai ticības apliecināšanu, bet arī grēknožēlu, tiek aizmirsts un pārklājas ar putekļiem. Jo ilgāks laiks paiet, jo mazāka kļūst drosme putekļus noslaucīt, tāpēc ka zem tiem, iespējams, atrodas kas daudz nepatīkamāks. Agrāk vēl bija iespējams aizbildināt sevi un savu rīcību ar “pareizas” mācības esamību. Tas laiks ir pagājis, beidzies, un tagad ir iespējams uz visu palūkoties no attāluma, objektīvāk. Tajā skaitā arī uz to, kas rakstīts oficiālajās KLB vēstulēs, atbildot uz Augšāmcelšanās [sarunvalodā nereti – Pārdaugavas] draudzes mēģinājumiem panākt izlīgumu un mieru:

pareizākais […] būtu ļaut paiet laikam. Tad būs redzams, kas kam pieder un ko kurš īstenībā grib.” [3]

“Pareizākais” tolaik, kad tapa minētā frāze, bija atstāt Augšāmcelšanās draudzi bez mācītāja; ļaut, lai samulsušās “avis” izklīst, kā saka: “kur deguns rāda”, pirms tam atceļot draudzes mācītāju kā neatbilstošu amatam [4] bez paskaidrojumiem draudzei, lai gan tādi tika lūgti, un tā vietā neapstiprinot kādu, kas tāds ir. “Pareizākais”, kā izrādījās vēlāk, bija draudzi pamest savā vaļā. “Pareizākais” bija tādā formulējumā pateikt “nē” un “nekad tas nenotiks”, kad draudze vairākkārtīgi bija lūgusi uzņemt to atpakaļ sadraudzībā un atsūtīt mācītāju saskaņā ar KLB noteikto iekšējo kārtību. Pat derētais gans ir pozitīvais personāžs uz šādas attieksmes fona. Taču iesākumā, kā vienmēr, bija nauda. Pārējais pēc tam.

..nav zināma draudzes nostādne sakarībā par iepriekš plaši izplatītajiem apjomīgajiem nosodījumiem, apsūdzībām un spriedumiem par KLB, tās Virsvaldi un Koncilu, kuri tika  izplatīti Augšāmcelšanās ATA draudzes vārdā.” [5]

Būtiska ir frāze: “..nav zināma draudzes nostāja…” Vai tiesa? Jā, daļēji tā ir tiesa. Taču tiesa tā ir tāpēc, ka neviens nebija papūlējies draudzei to pavaicāt, tieši tāpat, kā izskaidrot. Lielākā draudzes daļa, lai neteiktu, ka gandrīz visi, nebija informēti par tā laika mācītāja aktivitātēm, vai arī nesaprata tās. Respektīvi, tas ir izdomājums, fikcija, absurds – var saukt, kā gribas, taču visam ir viena un tā pati sakne. Šī frāze ir klajā pretrunā ar VIII bausli, proti, tā ir nepatiesas liecības sniegšana jeb, vienkāršāk sakot, meli.

Rezolūcija: KLB nevēlas ietekmēt Augšāmcelšanās ATA draudzes lēmumus, kas skar tās aicinātās un ievēlētās garīgās un draudzes amatpersonas, tomēr [..] draudzes priekšlikums tikt uzņemtiem KLB sadraudzībā pašreizējo amatpersonu vadībā nav pieņemams.” [6]

Tāds, lūk, izskatās izsmiekla vērts dokuments. KLB nevēlas ietekmēt, vienīgi izdara spiedienu, atceļ no amata vai pieprasa atkāpšanos, izvirza noteikumus un tad par tiem aizmirst… Kāds respekts pret draudzei dotajām dievišķajām tiesībām!

Vēstule ar lūgumu atjaunot sadraudzību bija draudzes akceptēta un iesniegta tās doto pilnvaru ietvaros. Tātad draudzes nostāja šajā un citos jautājumos bija visnotaļ skaidra. Turpināt apgalvot, ka draudzes nostāja nav zināma, kļūst par divkāršiem meliem. Visa cita starpā ikvienam bīskapam jābūt godīgam [1.Tim.3:2], jo vairāk tāpēc, ka ikvienam bīskapam ir uzlikta divkārša atbildība. Piedevām, acīmredzami neorientējoties vārdu nozīmēs, lūgums tiek jaukts ar priekšlikumu. [Skat. Tezaurs.lv un Konversācijas vārdnīcā] Vienīgais, ko Augšāmcelšanās draudzei var pārmest šādā kontekstā, ir: “Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība, lai to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.” [Ebr.13:17]

Jānis Dimza, toreizējais un arī pašreizējais draudzes priekšnieks, pakļaujoties spiedienam, atkāpās no amata un reāli kā pārstāvis sarunās nemaz nepiedalījās. Tāpat no amata atkāpās arī mācītājs Gvido Ozoliņš [2011.]. Taču tam nebija nekādas nozīmes, jo jau pirms prasību izvirzīšanas bija skaidrs un izlemts sarunu iznākums. Tika pieņemts lēmums par lēmumu.

Patiesi pareiza mācība nemudina apzināti veicināt un uzturēt šķelšanos baznīcā un neko nedarīt, lai tas nenotiktu. Tas ir raksturīgi tikai heterodoksām [7] baznīcām. Līdz šim brīdim [!] autors ar to domā salīdzinājumu, nevis būtības izteicēju.

Kopā ar Augšāmcelšanās draudzes mācītāju tika atstādināti vēl divi citi mācītāji [2008.]. Autora nolūks nav analizēt, kāpēc tas tā notika, jo šajā rakstā runa ir vienīgi par Augšāmcelšanās draudzi; vienu no divām visvecākajām konfesionāli luteriskajām draudzēm Latvijā. Atstādināto vietu draudzēs neaizstāja citi, kas, ļoti iespējams, būtu labāki, taču pats fakts liecina par apzinātu KLB attieksmi pret draudzi, kā jau minēts iepriekš. Draudžu kļūst arvien mazāk, taču arī trauksmes sajūtas nekādas. Protams, ka grēks nepaliek bez sekām, taču patiesi pareiza mācība neapliecina, ka grēka sekas kristietim ir lielākas par grēku piedošanu. Patiesi pareiza mācība neoperē ar citu, plašāk nepazīstamu lūgšanas Mūsu Tēvs redakciju, kurā iztrūkst: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…” Piedošana, izlīgšana un nodarījuma aizmiršana / nepieminēšana ir vienas un tās pašas darbības komponenti. Ja tas tā nav, tad jautājums par Svētā Vakarēdiena saņemšanu ir faktors, kas “necienīgas saņemšanas” riska pakāpi kāpina līdz pārāk bīstami augstai, kā uzsver apustulis Pāvils 1.vēstulē korintiešiem. Teologam būtu tas jāapzinās, taču acīmredzami, ka tas tā nav.

Nepagāja pat ne divdesmit gadi, lai lepni pacelto konfesionālo karogu vajadzētu nolaist pusmastā [8] . Ja reiz iesākumā bija nauda, kāpēc viss palika tukšs un neiztaisīts? Sākotnes mazliet ironiskais “pastāvēt, lai pastāvētu” kļuva par eksistenciālu principu. Pastāvēšanas jēga līdz ar to arī beidzās. Kristus pavēle sludināt Evaņģēliju visām tautām acīmredzot attiecas uz citiem. Stāv rakstīts: “Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: ”Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” [Mt.28:18-20] Tā kā tas nenotiek, autors ir spiests konstatēt, ka KLB valda cits gars.

Pretēji gaidītajai Augšāmcelšanās draudzes izkliedēšanai, tieši tie, kuri zināja, kas jādara un “kurš kam pieder”, palika draudzē un tā ne tikai apliecināja draudzes dzīvotspēju, bet arī piedzīvoja Dieva vārda pieaugšanu, un līdz ar to arī ticības pieaugumu un skaidrību doktrīnas jautājumos. Pamazām baznīcā parādās arī jaunas, līdz šim neredzētas sejas. Dieva vārds nekad neatgriežas tukšā, bet paveic iecerēto darbu. Evaņģēlijs nes augļus [Kol.1:6], ir dzīvs un paliekams, kā neiznīcīga sēkla [1.Pēt.23], bet pelavas – tās, protams, aizpūta vējš. “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” [1.Kor.11:19]

Līdz ar nepatiesas liecības definīciju tiek dots arī skaidrojums, kad, savukārt, atklāta un patiesa liecība ne tikai ir iespējama, bet arī nepieciešama kā pienākums. Izteikta vai uzrakstīta ticības apliecība ir publiska un “gaismā nākusi” liecība, un tātad: mācības un personas šķirts aplūkojums realizējas kā personas ticības apliecības aplūkojums šķirti no pašas personas attaisnošanas vai notiesāšanas, jo “Dievs pats nostājas vidū un nošķir taisnību no netaisnības, labu no ļauna” [373.lpp.]. Šī nošķiršana balstās ārpus cilvēka esošā autoritātē – Dieva vārdā; tā vadībā un ar tā palīdzību nošķiršana kļūst reāla, redzama un apstiprināta. Apliecinājums, kas izpaužas kā piekrišana vai noraidījums, ir tikai šīs, jau esošās sadraudzības vai norobežošanās publisks apstiprinājums. Kritika un nosodījums, kas izpaužas, analizējot un atspēkojot maldīgu apliecību un tās realizēšanu praksē, sekojot baušļa prasībām, ir patiesas publiskas liecības došana par atklātu grēku, bet mērķis tam ir divējāds: vērsts uz citiem cilvēkiem, kā jau tika citēts: “..lai ikviens no tā sargātos” [404.lpp] un vērsts uz apliecinātāju: “..viņa labošanas dēļ” [404.lpp], jo “..kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis” [Mt.18:15; 403.lpp.]. Tādēļ autors nerunā par to, kādas ir iesaistīto personu īpašības, bet vienīgi par daļu no šo personu rīcības, kas nesaraujami ir saistīta ar ticības apliecību. Tieši to bauslis arī pavēl darīt. “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” [Efez.6:12]

Taču, lai cik tas nebūtu dīvaini un skumji, šo katehismā atrodamo elementāro patiesību nav pamanījuši ne tikai daudzi laji, bet arī mācīti teologi, kā rezultātā jebkuru diskusiju vai kritiku ir iespējams paša ērtības dēļ pārorientēt no teoloģijas uz personībām. Tas liecina par teoloģiskas argumentācijas izsīkumu. Ir pamats domāt, ka tas tiešām tā ir, atliek vien retorisks jautājums: Kopš kura laika teoloģijā figurē “personīga rakstura” argumenti?

Kādi gan ir iemesli, kas to nosaka? Dr. Reinhards Slenska raksta: “Kristīgajā ticībā kā Dieva dāvana pastāv sadraudzība ar Dievu Jēzū Kristū, iemājojot Garam [Rom.8:1-17]. Tā cilvēkā norisinās atdzimšana, no vecā top jauns cilvēks. Šī pneimatiskā realitāte liekama pirms visām hermeneitiskajām problēmām, kuras, savukārt, teoloģiski atbilstoši var aptvert, tikai pamatojoties uz šo garīgo priekšnosacījumu”. Gara iemājošana ved pie t.s. iekšējā sprieduma, kad kristietis Gara vadībā sev izspriež un atšķir dogmas un uzskatus, kas, savukārt, parādās otrā, ārējā spriedumā jeb iekšējās ticības pārliecības apliecinājumā [9]. Tas notiek pamatojoties Svētajos Rakstos, un Gars ir tas, kurš nosprauž robežas, kas īstenojas kā ticības un neticības, paklausības un nepaklausības, saprašanas un nocietināšanās nodalīšana.

Var droši apgalvot, ka dogmu konflikta jeb ticības apliecības kritikas laikā horizontālajā jeb cilvēcisko attiecību līmenī attieksme pret kritiku arvien būs noraidoša, parādīsies kā aizvainojums un izpaudīsies agresīvās, negatīvi orientētās pretreakcijās. Šāda situācija šķiet pagalam fatāla, ja neņem vērā kristīgās ticības apliecības [kritikas] vertikālo asi, jo “Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta” [Fil.2:13] zināt, kam paļauties [2.Tim.1:12], liekot atspīdēt gaismai iepriekšējās neizpratnes tumsas vietā, dodams “Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā” [2.Kor.4:6].

Kad Augšāmceltais Kristus liek Pēterim ganīt savas avis, ganīt uzdod tas, kurš pats ir Gans un tāds arī paliek. [Sal. Ap.d.20:28, 1.Pēt.5:1 u.t., 1.Kor.9:7]. Vienīgi Kristus ir Gans, bet ganīšana notiek Viņa vārdā un uzdevumā. Pareizi saprotot, top redzams, ka nav nekādas runas par tituliem un hierarhiju, bet vienīgi veidu, kā šis uzdevums tiek veikts. Top redzams, ka baznīcā amats ir tikai viens. Tas paredz tikai ministerium jeb kalpošanu. Respektīvi, draudze nav darba vieta [10].

Pasaules iespaidā baznīcā hierarhija tomēr veidojās, dalījās amatos un, protams, atalgojumā. Radās jauns ļaunums – amata pildītājam stāvoklis cilvēku priekšā aizēnoja stāvokli Dieva priekšā.

Hierarhija baznīcā, protams, var pastāvēt, bet tā ir cilvēku dibināta un brīvas izvēles lieta, kas Rakstos nav noteikta un kurai ir tikai un vienīgi administratīvas funkcijas. Optimāli, ja tās pilda tie, kas paši nav mācītāji. Ja tas ir jāuzņemas mācītājam, tad jāpastāv stingrai rotācijas sistēmai, papildinātai ar citiem specifiskiem nosacījumiem un ierobežojumiem.

Kas ir virsmācītājs? Tas ir arhibīskaps pamazinātajā formā. Kas ir virsvalde? Kapituls. Tuvākie valdnieka padomnieki. Kas ir KLB? Tas ir LELB (Latvijas ev. lut. baznīca) pamazinātajā formā.

Nē, mīļie draugi, KLB nav konfesionāla baznīca, kādu mēs to redzējām, vai vismaz gribējām redzēt, lai gan tajā ir daudz krietnu, uzticamu un gudru konfesionālu luterāņu. Arī Viskonsīnas evaņģēliski luteriskā baznīca [turpmāk tekstā – WELS] jau desmitiem gadu ir sašķelta, pateicoties tieši ar amatu un Rakstu hermeneitiku saistītajiem jautājumiem, kā rezultātā ir apdraudētas fundamentālās dogmas, sākot ar taisnošanu ticībā [11]. Līdz Rīgai tas ir nonācis klusā un neuzkrītošā veidā, līdzīgi Skandināvijai, taču jautājuma būtība no tā nemainās, tas vienīgi nav kļuvis par plašu diskusiju objektu. Redzams ir tikai tas, ka KLB nīkuļo, samazinās un arvien vairāk atgādina vienādu interešu klubu, kur pulcējas “savējie”, nevis baznīcu. Lai atmodinātu KLB no letarģiskā miega, ir jānāk jaunai paaudzei, uzņēmīgiem un atbildīgiem teologiem, kuriem patiesi draudzes nav darba vietas, bet kuri paši dzīvo draudzei.

Draudze ir viena miesa Kristū un Kristus ir tās galva. Katram loceklim šajā miesā ir sava nozīme, uzdevums un aicinājums. Katram loceklim ir sava dāvana pārējo labad un Dievam par godu. Ja mācītājs nebija atbilstošs amatam un to vajadzēja atcelt, tad kāpēc tam tika pieskaitīta draudze? Raksti māca būt uzticīgiem saviem vadītājiem. Tas tiesa. Iemesls ir dziļāks un acīmredzami ne teoloģisks. Pat atpakaļ uzņemšana KLB bija saistīta ar noteikumu, ka uzņemt katru atsevišķi var, bet kopā – nekādi. Negribot rodas jautājums ar nelielu “melnā” humora pieskaņu: vai tiešām amputēts loceklis funkcionēs labāk, nekā esot pie veselas miesas? To ir izdomājis dārznieks vai selekcionārs, bet ne teologs.

Atbilde: tieši bīskapu bezdievība un patvarība un tirānija panāk baznīcas šķelšanos un strīdus [12]. Tas, ka mazākais objekts ir atšķēlies no lielāka objekta, nevis otrādi, ir stereotips pieņēmums. Notikums, kas saistīts ar Augšāmcelšanās draudzi, ir paradoksāls, jo ir pretējs – KLB bīskapi [mācītāji] ir šķeltnieki, kas ir izraisījuši un īstenojuši baznīcas šķelšanos. Tā rezultātā draudze, lai sarautu jebkādu saistību ar šķeltniekiem, nomainīja draudzes nosaukumu de iure, kas tagad precīzi izsaka draudzes ticību un mācību, proti, Konfesionāli Luteriskā Augšāmcelšanās draudze.

[..] mācītāji neatbalsta nekādas oficiālas sarunas ar Jums kā ar draudzi, jo neuzskata, ka mēs būtu atbildīgi par radušos situāciju un ka mums tā būtu jārisina.” [13]

Šis citāts demonstrē gan personīgu attieksmi, gan ticības apliecību, gan to, kā norisinās Kristus dāvātās attaisnošanas aizstāšana ar sevis paša attaisnošanu. Tas rāda arī to, kāpēc KLB no konfesionālas apliecinošas baznīcas ir pārvērtusies par marginālu parādību Latvijas reliģiskajā kontekstā.

Ja mūsu draudzes izteiktā kritika ir balstīta Dieva vārda mācībā, Vienprātības Grāmatā, kā arī ievērojamu, ortodoksu teologu materiālos, tad tās noraidījums ir mācības noraidījums. Šis secinājums saista VIII bausli ar II, kura skaidrojumā lasām par patiesu un nepatiesu zvērēšanu, kur teikts: “Tādēļ ir pavēlēts, lai Dieva vārdu nepieminam ar viltu un nelietojam gadījumos, kad sirds labi zina vai tai vajadzētu zināt, ka ir citādi; tā, kā notiek tur, kur, tiesas priekšā zvērēdami, ļaudis melo viens otram” [371.lpp]. Ticības apliecību arī var nosacīti definēt kā zvērestu.

Apliecināšanai, liecības sniegšanai gan tās pozitīvā, t.i., apstiprinošā nozīmē, gan tās negatīvā, t.i., noliedzošā un nosodošā nozīmē arvien ir juridisks, tiesisks raksturs. Tas ir rīcības akts un tad, kad Kristus saka: “Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” [Mt.10:32-33], šo vārdu divdaļīgumā parādās tieša un reāla atbilstība starp to, kas Jēzus Kristus apliecināšanā notiek salīdzinājumā ar sabiedriskās domas vērtējumu vai cilvēku tiesu un to, kas cilvēkam notiek caur Kristu Dieva tiesas priekšā.

Jebkura apliecība, protams, nepastāv pati par sevi, bet ir cieši saistīta ar tās izteicēju  un eksistē vienīgi vai kā atbilde uz atklāsmi, vai kā grēcīgā, vecā cilvēka pretestība Dievam, jautājot: “Vai tiešām Dievs ir teicis?” [skat. 1.Moz.3:1]. “Nē, nē, mēs neesam atbildīgi par draudzēm mūsu baznīcā!”- kā to rāda citāts no sarakstes. Ņemiet vērā, ka to saka mācītāji. Daudz netrūkst, lai pārspētu pašu Kainu: “Es nezinu; vai tad es esmu sava brāļa sargs?”[1.Moz.4:9]

Apliecinājuma kritika arvien ir uzmanības vēršana uz šo faktu. Tā ir uzmanības vēršana uz to, ka attaisnošana var tikt aizstāta ar sevis attaisnošanu, kā jau tika minēts iepriekš. Šis, kā kļūdaini mēdz pieņemt, nav kādā tālākā, nezināma laika posmā iespējamais, bet ir jau noticis fakts. Ņemot vērā to, ka ticība nav cilvēka izvēle, bet īstenība, kurā viņš atrodas pastāvot Gara realitātei, ticība un ticības paklausība jeb ticība un tās apliecinājums veido Dieva vārda radītu veselumu. Līdz ar to izšķiršanās priekšā var runāt tikai par diviem iespējamiem ceļiem – ticību un tās pretmetu – noliegšanu.

III baušļa skaidrojumā tiek runāts par attieksmi pret Dieva vārda mācīšanos, sirdī paturēšanu vai, tieši pretēji, noniecināšanu. Arī tas ir cieši saistīts ar aplūkojamo tēmu, jo maldīga ticības apliecība pamatojas cilvēka rīcībā ar Dieva vārda mācību pēc sava prāta jeb, tiešāk un nesaudzīgāk izsakoties, tādu situāciju, kurā cilvēks pamāca Dievu, nevis otrādi. Pilnīgi pretējs iznākums ir, “kad Dieva vārds tiek lietots, uzklausīts, lasīts un pārdomāts – caur šo vārdu tiek svētīts cilvēks…ne ārēja darba dēļ, bet vārda dēļ, kas mūs visus dara svētus” [377.lpp] un “ja to nopietni ievēro, klausās un liek lietā, tas nekad nepaliek bez augļiem, bet vienmēr modina jaunu sapratni, prieku un svētbijību, un šķīsta sirdis un domas, jo tas nav ne kūtrs, ne miris, bet gan darbīgs un dzīvs vārds” [378.lpp.].

Tiesas, liecības sniegšanas, pārliecības, kas salīdzināma ar zvērestu un Dieva vārdā atklātās mācības tieša vai netieša saistība caurvij visus minētos Dieva baušļus. Beigu tiesas perspektīva, it īpaši saistībā ar Mt.10:32-33 teikto, atklāj tās sprieduma galīgumu un paskaidro arī šī galīguma iemeslus: attaisnošana kā juridisks akts stājas spēkā nevis tāpēc, ka sniedzam liecības, zvēram un pastāvam, bet gan tāpēc, “ka Kristus liecina par mums Tēva priekšā”. Šis secinājums vēl vienu reizi uzsver attaisnošanas kā Dieva jaunradīšanas [sal. ar 2.Kor.4:6] primāro un principiālo nozīmi, bez kā ticības apliecināšanu un tās pamatojumu var uztvert vienīgi kā piezemēti laicīgu un pasaulīgu viedokļu paušanu, kas balstīta ex sensu jeb tā, kā tiek sajusts.

Tādējādi personas kā tādas un personas ticības apliecības šķiršana, neatkarīgi no apliecības vērtējuma, arvien ir saistīta ar kristīgo mīlestību – patiesu prieku par esošo vienprātību ticībā, vai rūpēm par cilvēku patiesas un nepatiesas zvērēšanas, Dieva vārda mācības uzklausīšanas un noniecināšanas kontekstā, lai “..tu savu brāli esi mantojis” [Mt.18:15] “ticībā ..veselu” [Tit.1:13]. Tādējādi rakstā ietvertā kritiskā nostāja nav nekas cits, kā aicinājums saņemt grēku piedošanu un rast samierināšanos, labojot savās izdarībās to, ko vēl ir iespējams labot, tā kļūstot par ticībā veseliem.

Rakstā minētais apliecina, ka nekāda oficiāli apstiprināta kopība vienā ticībā un mācībā starp Konfesionāli Luterisko Augšāmcelšanās draudzi un KLB nav iespējama, jo reāli tāda kopība nedz ticībā, nedz mācībā neeksistē, un tas būtu klajš un rupjš Rakstos minēto brīdinājumu un aizliegumu pārkāpums. Papildus jau uzrakstītajam jāpiemetina, ka šāda kopība ir izslēgta arī pateicoties KLB kā WELS “māsas baznīcas” statusam; piedevām – baznīcas pārvalde, kuru citkārt varētu uzskatīt par adiaforu, ir kļuvusi par ticības apliecināšanas sastāvdaļu savas deformācijas dēļ, bet ticības apliecības kontekstā, kā zināms un apliecināts Konkordijas formulā, adiaforu jautājumu nav, proti, “kad, izmantojot ārēju, adiaforu lietu vārdu un izskatu, tiek piedāvātas tādas lietas, kuras [lai arī tās būtu pārkrāsotas citā krāsā] tomēr savos pamatos ir pret Dieva vārdu, tad tās nav uzskatāmas par brīvām, indiferentām lietām, bet gan par tādām, no kurām ir jāizvairās kā no Dieva aizliegtām lietām.” [14]

_______________

[1] Doto citātu lappuses ir no Lielā katehisma, kas atrodas Augsburgas institūta latviski izdotajā Vienprātības grāmatā “Liber Concordiae”.

[2] Virsvalde, kad tai izdevīgi, neievēro Vienprātības Grāmatā rakstīto, neatbalsta un pat traucē jebkādam misijas darbam, ignorē mācītāju aicinājumus, nenodrošina teoloģisko izglītību, kas ir tās tiešais pienākums, atstāj novārtā jau esošas draudzes utt.

[3] No oficiālās sarakstes starp KLB virsmācītāju Gundaru Bākuli un autoru 2011.27.11.

[4] Tas ir autora formulējums. Autors nav redzējis KLB Virsvaldes lēmumu rakstiskā veidā. Tajā laikā draudzē kalpoja mācītājs Aigars Dāboliņš.

[5] No oficiālās sarakstes starp KLB virsmācītāju Gundaru Bākuli un Augšāmcelšanās draudzi 2010.18.12.

[6] Turpat.

[7] Heterodoksām – citādi mācošām, citu apliecinošām.

[8] Karogs pusmastā nozīmē valsts mēroga sēras.

[9] Dr. Reinhards Slenska “Baznīcas teoloģiskā atbildība”.

[10] Dr. Reinhards Slenska “Baznīcas teoloģiskā atbildība”.

[11] Pfr. Martin Blechschmidt “The Wauwatosa-Theology in the light of hermeneutical principles”

[12] Par pāvesta varu un primātu.

[13] No oficiālās sarakstes starp KLB virsmācītāju Gundaru Bākuli un autoru 2011.27.11.

[14] Konkordijas formula, X.

 

Autors – mācītājs Indreks Sungatuļins, 14.01.2017.

Šis raksts tapis uz senāka un jaunāka raksta apvienošanas bāzes, jo atklājās, ka tematiski tie ir tuvi un papildina viens otru.

  1. talyc Posted on 20.01.2017 at 10:23

    Protams ka katrai laicīgajai lietai un jo īpaši konfliktsituācijām ir savs skaidrojums un izvietojums uz teoloģiskām platformām.

    Taču cilvēka nelaime ir visu skatīt caur savas uztveres prizmu.

    Tad nu mēdz gadīties kad teologu cilvēciskās nesaskaņas tiek mēģināts risināt kā teoloģiska rakstura konfliktus.

    • Indreks Posted on 22.01.2017 at 23:01

      Man negribētos pretstatīt cilvēku nesaskaņas un teoloģiju, jo tā būtu kļūda. Teoloģija ir praktiska lieta, bet cilvēks, savukārt, sevi pozicionējošs, apliecinošs [plašā šo vārdu izpratnē; visās dzīves sfērās]. Mēs ne ticam, ne rīkojamies teorētiski.
      Subjektīvs skatījums, protams, ir visiem, Atšķirīgas var būt ja nu vienīgi izpausmes pakāpes. Taču reāls, materiāls objekts eksistē neatkarīgi no “uztveres prizmas”. Šajā gadījumā, par piemēru, es atrodu draudzes satversmi rakstiskā veidā, bet nekur nav redzams dokuments, kas daļu no draudzes likumīgajām tiesībām deleģē Virsvaldei. Man ir pamats domāt, ka tāda nav. Vienīgais dokuments, kāds ir – pagaidu satversme, kura nav pieņemta un tai nav juridiska spēka. Taču arī tur nav nekā no tās varas, kuru gribētu paturēt Virsvalde.
      Es neatzīstu nevienu no pusēm, tas ir, veidu, kā šīs problēmas tika savulaik risinātas. Augšāmcelšanās draudzes izpostīšanā ir vainīgas abas puses.
      Mēs [draudze] nupat tikai sākam atkopties. Taču aprakstītais liecina, ka ne mācība par draudzi, ne mācība par kalpošanas amatu ATA draudžu Virsvaldē netiek izprastas pareizi. Tā sauktās Wauwatosas teoloģija sāk iesakņoties, bet tā, savukārt, apdraud fundamentālus ticības artikulus. Tad, kad to pamanīs arī laji, tad būs par vēlu.

      Lai neradītu liekus pārpratumus, frāzes no raksta: “..tu savu brāli esi mantojis” [Mt.18:15] “ticībā ..veselu” [Tit.1:13]. Tādējādi rakstā ietvertā kritiskā nostāja nav nekas cits, kā aicinājums saņemt grēku piedošanu un rast samierināšanos, labojot savās izdarībās to, ko vēl ir iespējams labot, tā kļūstot par ticībā veseliem.” nenozīmē sadraudzības meklēšanu ar ATA, bet vienīgi kristīgas rūpes.

  2. talyc Posted on 09.02.2017 at 14:09

    Konflikta iemesls bija jāmeklē cilvēka iedzimtajā grēcīgumā, taču tika (maldīgi) atrasts un norakstīts uz atsevišķu mācītāju neatbilstību KLB mācībai (atsevišķos jautājumos)[/quote].

    Tas, ka draudzes mācītājs (AD) kuram radās finansiāla rakstura problēmas ar Augsburgas Institūta maka turētājiem bija vairāk filosofs ne teologs pēc savas būtības, tas fakts. Tas, ka viņš bija pelnījis pārmācību vai patriekšanu no draudzes – tas taisnība (un ka aizgāja – viss pareizi).

    Taču tas, kā tas notika, tas nebija pareizi. Tas, ka draudzei nekas netika skaidrots – tā tam nevajadzēja notikt. Tas, ka draudze (ar draudzes priekšnieku priekšgalā) metās savu mācītāju aizstāvēt “kā mūris”, bija cēli, bet aplami, jo tas notika bez patesās izpratnes… Kad draudze vēlāk attapās, kurp šis velk, un tāļāk līdzi negāja, tad ar palika pusratā (no iepriekšējās sadraudzības aizvilki), bet velkonis norāvās un bija prom.

    Tā tas rādās no mana skatu punkta.

    • Jānis Dimza Posted on 12.02.2017 at 18:30

      Talyc, no savas, kā no draudzes priekšnieka puses, varu tik norādīt, ka Tev ir nepareiza info. Draudze nemetās aizstāvēt savu mācītāju “kā mūris”. Pretēji mācītāja AD vēlmei (pat viņam par lielām šausmām), draudze lūdza V-valdi pamatot savu atstādināšanas lēmumu, uzrādot AD nepareizo praksi un aplamo sludināšanu. Līdz šāda pamatojuma saņemšanai, draudze paturēja savu aicinājumu mācītājam. Tā kā šāds pamatojums tā arī nekad netika saņemts, tad draudze šķīrās no AD brīdī, kad draudze vairs nevarēja sekot viņa idejām (2009. gada beigās).

      Taču nesaņemot pamatojumu, tiešām radās sajūta, ka viss ir balstīts personiskās antipātijās.

      Tā tas rādās no mana skatu punkta.

  3. Indreks Posted on 10.02.2017 at 18:27

    Sveicināts, talyc!
    Kas attiecas uz AD, manas domas par viņu 10 gadu laikā nav mainījušās, tikai kļuvušas mazāk aktuālas.
    Tomēr raksts ir par to periodu, kas sekoja AD atstādināšanai un īpaši par 2010.-2011. gadu.
    Vairākkārtīgi, Virsvaldei nezaudējot cieņu, bija iespējams labot pieļautās kļūdas [pat nesaucot tās par kļūdām], taču tas netika darīts. Tagad ir par vēlu un viss.
    Ar cieņu,
    Indreks

  4. Interesents Posted on 29.03.2017 at 16:41

    Man negribētos pretstatīt cilvēku nesaskaņas un teoloģiju, jo tā būtu kļūda. Teoloģija ir praktiska lieta, bet cilvēks, savukārt, sevi pozicionējošs, apliecinošs [plašā šo vārdu izpratnē; visās dzīves sfērās].
    ———-
    Šis man patika.
    Laba un pareiza doma.
    Jo citādi teoloģija paliek par ar dzīvi nesaistītu papīra nodarbi ar vienīgo uzdevumu – atrast konceptuāli pareizāko formulējumu, jo “dzīvē viss esot savādāk”.

    Bet AD lomu nesenā baznīcas vēsturē labāk interpretēt korekti,
    AD Augšāmcelšanās draudzi atstāja pats
    (un bez kādām draudzei nepanesamām idejām),
    vietā ordinējot GO.
    Un devās uz Vāciju, jo rūpes par ģimenes iztiku nav atceltas nedz filozofam,
    nedz teologam. 🙂

  5. Indreks Posted on 30.03.2017 at 19:43

    Cien. Interesent!

    Es atzīstu, ka neesmu vēsturnieks; nekad arī neesmu centies to apgalvot. Vēsturi raksta vēsturnieki, man tās ir atmiņas un teoloģiski secinājumi., par to, ka nekas nemainās. Tas ir teoloģisks raksts, kurā minēti fakti. Tāpēc arī hronoloģija ne vienmēr atbilst.

    Ja runājam par korektumu, tad korekti būtu atzīt arī citus faktus. Piemēram, tas ir Manifests; fantoms, kurš realitātē neeksistē un nekad nav eksistējis. Praktiski tā ir epitāfija, kas pēc mirkļa jau bija uzrakstāma uz vairāku draudžu kapakmeņiem.

    Lai mēs būtu korekti, tad jāatzīst, ka AD “izmēģināja savu roku” arī pēc tam, t.i., LELBa kopumā.. Neizdevās
    Rūpes par iztiku, citiem vārdiem runājot,,ir paļāvības, ticības un dievišķā aicinājuma noliegums. Nav mannas no debesīm, nav ūdens no klints tuksnesī, nav pārticīgas dzīves, nav atklāta cildinājuma, nav vismaz divi BMW garāžā…

    Īss labojojums jeb precizējums Interesenta rakstītajā: kad tika ordinēts Gvido Ozoliņš, lēmums par AD aiziešanu no draudzes jau bija izlemts.

    Baznīca nav darbavieta: tas ir aicinājums un atbildība. Tos, kuri lūko tajā iegūt personīgu godu, slavu un ambīciju piepildījumu, veidot karjeru utt., ātri tiek atsijāti. Šis fakts ir attiecināms uz jebkuru baznīcu vai draudzi – ar piebildi – ja tā ir patiesi ortodoksa.
    Teologs nemitīgi atrodas kā starp diviem dzirnakmeņiem: no vienas puses ir viņa kā cilvēka ieguldītais darbs, bet no otras – Dieva darbs draudzē. Ir viegli pārvērtēt savu lomu notiekošajā. Parasti šī alošanās notiek uz patiesības rēķina; un vairums teologu šo eksāmenu nenokārto.

  6. Interesents Posted on 31.03.2017 at 21:52

    Manifests?
    Manifesta būtība ir atbildēt uz situācijas izaicinājumu.
    Un Manifests savu paveica.
    Bet draudzes, ieskaitot KLAD , nav mirušas, vai ne.

    Kas attiecas uz AD
    (nesteidzoties viņu aizstāvēt detaļās) jāatceras situācijas konteksts –
    JD ar ģimeni sastāda lielāko draudzes daļu un vēlas atjaunot draudzes attiecības ar KLB,
    protams, godīgi, bez liekulības un ne par katru cenu, kas tā arī neīstenojas dēļ KLB nevēlēšanās,
    un draudzes mācītājs AD,
    kurš saprot, ka tas ir strupceļš un pēc visa tas nav priekš viņa.
    Rezultātā redzam divus draudzes vecajus ar pilnīgi pretējām nostādnēm.
    Bet draudze faktiski ir maksimums padsmit cilvēki.
    Un, pareizi, ordinējot GO, kas atbilstošs JD idejām,
    AD došās prom.
    Alternatīva jau vnk nav.
    Jo aicinājums, kā pareizi tika minēts, ir atbildība.

  7. Interesents Posted on 31.03.2017 at 22:36

    mācītāju tika atstādināti vēl divi citi mācītāji [2008.]. Autora nolūks nav analizēt, kāpēc tas tā notika, jo šajā rakstā runa ir vienīgi par Augšāmcelšanās draudzi; vienu no divām visvecākajām konfesionāli luteriskajām draudzēm Latvijā. Atstādināto vietu draudzēs neaizstāja citi, kas, ļoti iespējams, būtu labāki,
    ——–
    Jāatceras, ka tika atstādināta arī KLB virsvalde,
    lai nodemonstrētu šādas atstādināšanas
    (kuras vienīgais praktiskais mērķis bija vēlme piespiest aizokeāna sponsorus nemaksāt tiem atalgojumu, typa sitiens zem jostasvietas LR ekonomiskajos apstākļos)
    ekleziālo bezjēdzību.

    Atstādināšana bija līdzšinējās KLB beigu sākums.
    Bez tās nekas nebūtu noticis.

    Un, jautājums, kā tehniski iespējams aizstāt ar svešiem misijas draudžu mācītājus?
    “Kuram nav smeh,” kā saka kādā kaimiņtautā. 🙂

  8. Indreks Posted on 01.04.2017 at 01:41

    Cien. Interesent!
    Demonstrēt maldus var LELB vietnē. Šeit nav diskusiju forums.

  9. lūdzējs Posted on 09.04.2017 at 01:51

    JD, indrek, draudze un visi pārējie – lūdzu, atjaunojiet sadraudzību ar KLB, t.i., to, kas no tās palicis. dariet visu, kas spēkos, dziedējot brūces, akmens sirds vietā lieciet dzīvu sirdi.

  10. Indreks Posted on 09.04.2017 at 20:23

    Cien. lūdzēj!
    Sadraudzība nav politiska vienošanās, bet Svētā Gara darbs mūsos. Varu teikt, ka zināms process notiek. Neesmu pravietis un nevaru pateikt vairāk, pat ja gribētu.
    Jautājums Jums, lūdzēj, kam Jums tāda interese?

  11. Indreks Posted on 09.04.2017 at 20:31

    Jāpiebilst, ka atsevišķos teoloģiskos jautājumos ir atrodama atšķirība, kas, sadraudzībā esošiem, nav pieļaujama.

Atbildēt