Tas Kungs mūsu taisnība

Kategorijas: Raksti

(Pilns, nesaīsināts raksts, kas tika paredzēts lasīšanai teoloģiskajā konferencē Štēdenē, Vācijā)

Ievads

Kaut arī noteiktā Rakstu vieta paredz aplūkot Dieva apsolījumu un taisnību ticībā, to ir grūti aprakstīt, abstrahējoties no konteksta, kas liecina par kontrreformāciju un tās pakāpeniskiem mēģinājumiem realizēt savu politiku. Tāpēc ir skarta situācija Latvijā; mazā valstī, kurā dzīvo nedaudz vairāk par diviem miljoniem cilvēku. Raksta autors nepretendē uz rakstu kā plašas pētniecības rezultātu, bet pievērš uzmanību atsevišķiem procesiem, kādi bez šaubām norisinās arī citās valstīs.

Jūdi ārkārtīgi lielu uzmanību pievērsa ģenealoģijai. Apsolījumā ir minēts, ka Glābējs, Mesija, būs no ķēniņa Dāvida pēcnācējiem, likumīgs tā mantinieks. Jēzus ģenealoģija Mateja un Lūkas evaņģēlijā pierāda viņa izcelšanos; tur nav arī nesakritību, ja vien rūpīgāk to analizē (šodien argumentāciju sīkāk neaplūkosim). Šķietamo pretrunu esamību pilnīgi noteikti var atrast tikai vienā veidā – a priori pieņemot, ka tās tur ir. Tādā ceļā tā sauktā “zinātniskā pētniecība” nemanāmi kļūst par reliģiju, bet diskusiju objekts – par ticības dogmu.

“Redzi, nāks dienas,” tā saka Tas Kungs, “kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi, kas valdīs kā ķēniņš, valdīs ar gudrību un uzturēs tiesu un taisnību valstī!
Viņa laikā izglābs Jūdu un Israēls dzīvos drošībā. Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība.” (Jer.23:5-6)

  1. “Bēdas tiem ganiem, kas Manas ganības avis ļauj nomaitāt un tām izklīst!” saka Tas Kungs. Tādēļ Tas Kungs, Israēla Dievs, tā noteicis par ganiem, kas gana manu tautu: “Jūs esat tie, kas izklīdinājāt Manas avis, tās izdzenājāt un nerūpējāties par tām; tādēļ Es jūs saukšu pie atbildības jūsu kopējās ļaunās rīcības dēļ!” saka Tas Kungs. “Bet Es pulcināšu Savas atlikušās avis no visām zemēm, kurās Es tās biju izkaisījis, un tās atvedīšu atpakaļ uz viņu ganībām, un tās būs auglīgas un vairosies. Tad Es iecelšu pār tām ganus, kas tās ganīs, ka tām nav ilgāk jābīstas un jāuztraucas un ka neviena nepazūd!” – tā saka Tas Kungs. (Jer.23:1-4)

Apustulis Pāvils teica: “Tādēļ arī es esmu gatavs sludināt evaņģēliju jums Romā, jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom.1:15-17)

Kristus: “ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.
Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. (Jņ.10:11-16)

  1. Kad notika Rīgas arhibīskapa Jāņa Vanaga un arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankēviča pārrunas divatā, tad daži informācijas avoti jau paguva nākt klajā ar pretencioziem jautājumiem: vai patiesi skaitliski lielākā luterāņu baznīca Latvijā – Latvijas Evaņģēliski Luteriskā baznīca (turpmāk – LELB) un Romas Katoļu baznīca (turpmāk – RKB) apvienosies? Jautāts vēlāk, Jānis Vanags atbildējis, ka baznīcas neapvienosies, jo šādus jautājumus vajadzētu risināt Vatikāna un Pasaules Luterāņu Federācijas līmenī, tāpēc ka Latvijā neesot tik kompetentu teologu. Šī atruna nav, maigi izsakoties, korekta, jo vēl joprojām ir neliela daļa draudžu, kur luterisms nav iznīcis. Ar tikpat lielu pārliecību varētu piebilst, ka mums nav arī visnotaļ spējīgu arhibīskapu, kas ir patiesi luteriski, un ar pietiekoši stingru mugurkaulu. Latvijā ir labi mācīti teologi, taču maz ticams, ka daļa no tiem piekritīs tik krasam pavērsienam, lai arī ar pašu arhibīskapu Jāni Vanagu priekšgalā. Tas pamudina ļaudis, kuri meklē patiesību, pieslieties šo teologu draudzēm. Rīgā šādu draudžu ir tikai divas; proti, Biķeru ar mācītāju Aleksandru Biti un Mežaparka draudze ar mācītāju Ilmāru Rubeni.

Pat sekulārie mēdiji konstatē to pašu problēmu, atzīmējot, ka ļaudis vairs nevēlas apmeklēt luterāņu baznīcas, jo tās, viņuprāt, ir zaudējušas luterisko identitāti. Tā tas arī ir. Jāpiebilst, ka joprojām ne visi latvieši zina, ka Latvijā ir vairākas luteriskās baznīcas, nevis tikai viena, kā ierasts domāt. [1- šeit un turpmāk visas piezīmes ir atrodamas raksta beigās – aut.]

Arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankēvičs, neslēpjot prieku, atzina, ka tuvināšanās process esot lēns, bet “Baznīcu apvienošanos” aicina labāk saukt par “nonākšanu līdz pilnīgai vienotībai”. Tuvākie uzdevumi esot veco “stereotipu” atmešana un Dievgalda kopība.

Veco “stereotipu” atmešana nozīmē ne vairāk un ne mazāk, kā reducēt luterisko ticības apliecību nozīmi, bet Dievgalda kopība – kā minimums – sekundāri fundamentālo ticības artikulu ignorēšanu.

Tas viss notika pirms septiņiem gadiem un turpinās. Nav brīnums, jo LELB nekad savā vēsturē nav bijusi pareizi mācoša. Satrauktie teologi un arī baznīcēni uz brīdi (bet ne visi) tika nomierināti. Tomēr – vai šāds mierinājums, ja tas vispār ir mierinājums, ir patiess? Zīmīgākais aspekts visā notikušajā bija nevis preses izdevumos rakstītais, bet fakts, ka tas spēja radīt pamatotu satraukumu. Tikmēr Romai simpatizējošais LELB uzņēma gaitu, kuru negrasās pārtraukt. Raugoties objektīvi, nevar apgalvot, ka tas tiktu vienprātīgi atbalstīts, tāpēc ārējas vienības uzturēšanas iespējamība LELB ir laika jautājums. Lieli kopumi neizbēgami sairst sastāvdaļās. Tas, vai cilvēks to uztver kā ilglaicīgu procesu vai kā īsu brīdi, nav būtiski.

Baznīcas Latvijā, protams, neapvienosies, vismaz mums pārredzamā laika posmā. LELB administratīvās pārvaldes dēļ tādus jautājumus nerisina vienpersoniski, un pat ne trīs cilvēku sastāvā, lai ko arī domātu vai nedomātu arhibīskaps. Ja šāds jautājums vispār tiktu izvirzīts apspriešanai, kas pašlaik šķiet apšaubāmi, tas publiski apliecinātu baznīcas sašķeltību daudz lielākos apmēros, nekā tā, kura neslēptā veidā jau pastāv, kura tiek cildināta, tikai citādi definēta.

  1. “Galvenajos jautājumos vienotība, pārējos – brīvība, bet pāri visam – mīlestība.” Skaists sauklis, ja vien neradītu daudz jautājumu. Ko tad īsti ietver šie jēdzieni? Ko nozīmē “galvenie” jautājumi? Kas ir “vienotība”? Viena ticība un viena doktrīna, vai arī šķeļošo jautājumu neskaršana, ļaujot katram palikt pie sava un saucot šo norunu par vienotību? Vienotība, kas pastāv ārpus un pāri doktrinārajiem jautājumiem, ir absurds un tās partnerus nevar saukt par baznīcu, jo vienojošais ir antikristīga kompromisu ideoloģija.

Kad arhibīskaps izvēlējās atbildi sniegt Jurim Cālītim; tad abi ir labi, jo prot izvairīties no konfrontācijas un konkrētiem jautājumiem. Kāpēc? Tāpēc, ka Juris Cālītis jau sen vairs nav luterāņu mācītājs un var atļauties greznību runāt, ko grib. Arī par to, kas nav tiesa. Taču atbildes uz to, ko patiesībā domā baznīcēni, nav, jo tās izrādās nebūtiskas, neinteresantas un neko nespēj ietekmēt. Ir tikai arhibīskapa domas, kas brīžam ir pagalam aplamas un no luterisma tur ir tikai tik daudz, cik Češīras runča smaidā. [2]

Romiešu ekumenisma plāns, kas izklāstīts II Vatikāna koncila materiālos, paredz universālismu kā gala rezultātu. Tas ir panākams ar sinkrētisma un unionisma izplatīšanos. Šie priekšnoteikumi, lai arī vēl nepilnā apmērā, taču eksistē jau sen un arī pie mums.

  1. Teodors Grebners (Theodore Graebner) rakstīja: Mums pienāktos atcerēties, ka glābt vai celt Baznīcu vispār nav mūsu darīšana. Tā ir Dieva darīšana. Mācītājiem un ļaudīm pienākas tikai viena lieta – būt par Jēzus Kristus apliecinātājiem. Tikai viens tiek prasīts no viņiem – mīlēt savu Kungu un būt paklausīgiem Viņa gribai. Caur viņu liecību par Kristus mācību Dievs grib celt un aizsargāt Baznīcu. Tā nav viņu darīšana apsvērt, vai šī mācība ir populāra un vai tos, kas to uztur, uzlūkos kā fanātiķus, kā aprobežotus un farizejiskus. Viņiem jāuzticas mūsu Kungam, ka Viņš nav kļūdījies pavēlēdams viņiem sludināt tieši to, ko bija mācījis apustuļiem un evaņģēlistiem, Dieva izraudzītiem skolotājiem līdz pasaules galam. Ja mēs sāksim ieklausīties miesīgajās sūdzībās par “noteiktību” un “aprobežotību”, pie kā, jūsuprāt, tas novedīs? Vai jūs zināt, ka pasaule pamatā tic, ka nav nekādu atšķirību starp pāvesta mācību un to, ko māca Reformācijas Baznīca? Atšķirības, kas skar gandrīz katru atsevišķo Kristus mācīto doktrīnu, viņi sauc par “matu skaldīšanu”. [3]
  2. Pasaule laiku pa laikam piespiež mūs atgriezties pie vieniem un tiem pašiem jautājumiem, lai, piepildot Kristus pavēli un aicinājumu, mēs apliecinātu, ka joprojām nemainīgi atrodamies pozīcijās, kuras caur tūkstošiem gadu no apustuļiem esam mantojuši, neraugoties uz to, kādas izmaiņas piedzīvo pasaule, kurā mēs dzīvojam, taču kurai nepiederam.

Pēc aicinājuma mēs vienkārši vairs nevaram izvairīties vai apiet teoloģiskos jautājumus par ticību, par ticības taisnību, tās raksturu un tās ieguvumu, kā arī daudz ko citu; faktiski – gandrīz ikvienu doktrināru jautājumu.

Kad Dievs aicina, tas kļūst par tavu dzīves aicinājumu:

  1. Attaisnošana ir tiesisks akts un tajā pašā laikā arī žēlastības pilna darbība, ar kuras starpniecību Dievs, pateicoties Kristus gandarīšanas panāktajai salīdzināšanai, atbrīvo grēcinieku, kurš tic Kristum, no soda par viņa pārkāpumiem un pasludina viņu par attaisnotu. Respektīvi: Dieva priekšā grēcinieks kļūst par svētu de iure, bet nevis de facto. Tā ir amnestija, nevis atzīšana par nevainīgu.
  2. Attaisnošana ir gan objektīva, gan subjektīva. Objektīvi tā attiecas uz visiem cilvēkiem, jo Kristus upurējot sevi, ir ieguvis pilnīgu salīdzināšanu ar Dievu it visiem; tādēļ Dievs Kristū Jēzū savā žēlastībā piedod ikvienam visus viņa grēkus. Tas, kas to noliedz, iet bojā, neraugoties uz to, ka objektīvā attaisnošana attiecas arī uz viņu. Ir nepieciešama ticība, jo tikai tad, kad attaisnošana tiek attiecināta uz sevi pašu, t.i., kļūst subjektīva, tad, tiklīdz grēcinieks to satver ticībā bez jebkādiem darbiem un nopelniem, viņš tiek attaisnots. Attaisnots, nevis darīts taisns. Svēts, taču grēcinieks. (Simul iustus et peccator) [4]
  3. Nav nepieciešami nekādi grēcinieka darbi, kuri papildinātu Kristus attaisnošanu. Viss ir piepildīts. (Jņ.19:30)
  4. Mācība par attaisnošanu ticībā ir galvenā, centrālā mācība. Ja tā tiek izkropļota, vai tās vietā tiek mācīts kas cits, tad visi pārējie mācības artikuli arī ir nepareizi, līdz ar to izirst visa sistemātika. Bez tās baznīca pārstāj būt baznīca un pārvēršas par noteiktas ideoloģijas piekritēju sanākšanas vietu.

Praviešu un apustuļu pamatā ir mācība par pestījošo ticību, grēku piedošanu vienīgi no Dieva žēlastības… To nevar nopelnīt, to var vienīgi saņemt kā dāvanu, kas pašiem nepiemīt (alien iustitia) [5]. Ja tā vairs nav, nav arī nama un jūs neesat Dieva templis. Lūk, tāpēc mācība par taisnošanu ticībā ir Evaņģēlija sirds.

Ticību kā garīgu norisi nekādi nav iespējams skaidrot un aprakstīt, izmantojot cilvēkam tik tuvo un saprotamo psiholoģijas terminoloģiju, jo tad tiek zaudēta tās garīgā realitāte, kuras vietu neizbēgami aizņem antropoloģiskas shēmas. Kad notiek atgriešanās un pārdzimšana no vecā cilvēka uz jauno, iemājojot Svētajam Garam (Rom.8:1-17), tad šis fakts ir pamatā jebkurām Dieva vārdu interpretācijas problēmām, kuras teoloģiski var saprast tikai ņemot vērā šo garīgo priekšnosacījumu.

Runājot par ticību mūsdienās, ļoti bieži to asociē ar jēdzieniem “domāt”, “šķist”, “likties”. Tas ir viens no cēloņiem pilnīgi nepareizam, taču izplatītam viedoklim, kāpēc tik daudz ļaužu ir pārliecināti, ka atšķirības starp daudzajām konfesijām nav nekas fundamentāli svarīgs.

[a] Viens no apzināti kultivētiem iemesliem, ir pēc iespējas pazemināt jēdziena “ticēt” vērtību un nozīmību, pretnostatot ticību zināšanām, zinātnei. [b] Otrs – padarīt ticības apliecību par subjektīvu viedokļu kopumu un to izklāstu.

Pirmajā gadījumā: Rakstos vispār nav sastopams ticības un zināšanu (kā kaut ko vairāk vērtu), pretnostatījums; tieši otrādi: jēdzieni – “ticība”, “zināšanas” un “sirdsapziņa” var tikt lietoti kā sinonīmi (Rom.14:1-2).

Otrajā gadījumā: ticības apliecība nav piederoša indivīdam, kā šķita Melanhtonam, kad viņš uzrakstīja otru Augsburgas ticības apliecību (tā dēvēto “Variata”); tieši pretēji – tā ir baznīcas pamats (jeb πετρα – klints, kurai, saprotams, ar apustuli Pēteri ir tikai vispārējs sakars). Izsakot ticības apliecību, cilvēks nostāda sevi baznīcas kontekstā. Ar to autors grib teikt, ka ikviens draudzes loceklis dievkalpojuma laikā, sakot ticības apliecību, ir līdzdalīgs tās izteiktajā koncepcijā. Ja tās nesakrīt, tad indivīdam kā tādam ir jāmācās to pareizi saprast, kā arī jāapdomā sava piederība konfesionālai baznīcai vispār. Nevar dzīvot ar dalītu sirdi, nevar kalpot diviem kungiem…

  1. Tie, kas māca savādāk, kļūdās un māca nepareizi. RKB, iespējams, pārstāv skaitliski lielāko kristīgās baznīcas ienaidnieku, jo nolād fundamentālus ticības artikulus jau Tridentas (Trentas) koncilā (1545.-1563.,6.ses.,9.,11.,12.,20.kan.). Koncila lēmumi nav atcelti, tieši otrādi. Kardināls Jozefs Racingers (Joseph Ratzinger) tos aktualizēja no jauna, īsi pirms kļūšanas par pāvestu. Ar Tridentā izteiktajām anatēmām Romas katoļu baznīca pārstāja būt kristīga baznīca.
  2. Jebkurš, ieskaitot jau minēto RKB, kas māca pestīšanu darbu dēļ, pārstāv māņticības, elkdievības un pagānisma ideoloģiju.
  3. RKB teologi apgalvo, ka neviens nevar būt pārliecināts par savu pestīšanu. Tas nozīmē ļaužu turēšanu nebeidzamās šaubās, bet šaubas ir antonīms vārdam ticība. Kur ir šaubas, tur nav ticības. Bez ticības nav paļāvības, bez tās – atliek vienīgi izmisums vai liekulība.

Pāvesta baznīca ar savu mācību patiesībā iemieso sevī antikrista baznīcu, kas neseko Kristus pavēlei: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.
Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:18-20)

Tā ne tikai neseko minētajai pavēlei, bet arī garīgi slepkavo miljoniem ticīgo, kas ir bijuši vai būs spiesti mirt dziļā izmisumā un šaubās. Tāpēc nav nekādu šķēršļu apliecināt to, kas skaidri pateikts Šmalkaldes artikulos: “Mēs neatzīstam, ka viņi būtu baznīca, un viņi arī nav…”

  1. Mūsu Kungs Jēzus Kristus ir klātesošs tur, kur ir apsolījis, nevis tur, kur cilvēki iedomājas Viņu esam. Mums ik dienu ir jāatšķir, kur ir Atvase (Zars), bet kur – zariņi, kurus rudeņos nocērt un iemet ugunī, jo:

Ticība nav iespējamība, ko cilvēks var izvēlēties, bet gan īstenība, kurā viņš atrodas.

  1. Cilvēks pēc grēkā krišanas raugās uz Dievu caur savstarpēju darījumu prizmu. Rakstos to vislabāk redzam Jēzus un farizeju attiecībās, kā arī farizeju izpratnē un darbības aprakstos.

Ja farizejs kaut ko izdarīja, tad arī bez jebkādām šaubām uzskatīja, ka Dievs par to viņam ir parādā pakalpojumu. Parasti tās bija Debesis vai visa veida pārticība šajā pasaulē.

Mūsdienās par farizejiem, iespējams, mēs zinātu mazāk, ja vien šis jēdziens nevarētu tikt un netiktu vispārināts, ar to bieži attēlojot lepnību, augstprātību, formālismu, liekulību un garīgu aklumu. Tālab šo jēdzienu var attiecināt uz šodienu un arī uz mums pašiem, jo Dieva vārds mūs vienmēr uzrunā tagadnē; gan to, kam tiek teikts, gan to, kurš runā.

Ja attiecības ar Dievu izpaužas kā tirdzniecība, tad nav iespējams saprast vārdus “žēlsirdība”, “žēlastība”, “piedošana”, “vienīgi ticībā”, “bez darbiem, lai neviens nelielītos…” Tas nerada izbrīnu, jo pats iedzimtais grēks piedalās jebkura jautājuma izziņā un gala slēdzienu formulēšanā. Iedzimtais grēks līdzās neizbēgamībai ietver sevī arī darbības pieskaitāmību (corruptio naturae). [6]

Pravietis Jesaja raksta arī šādus vārdus:

“Vēl Tas Kungs ir sacījis: “Tādēļ ka šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis, un viņu bijība Manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža” (Jes.29:13)

“Bet viņi ir arī rijīgi suņi, kas nav pieēdināmi. Tai pašā laikā viņi ir arī gani bez saprašanas un atziņas, viņi visi raugās ikviens tikai uz savu ceļu un meklē tikai savu labumu.” (Jes.56:11)

Apustulis Pāvils skaidro:

“Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši. Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.” (Rom.3:21-26)

Jūdi saprata Dieva apsolījuma sākumu, t.i., radu rakstus, taču atteicās saprast turpmāk notiekošo. Dievs sūtīja pie viņiem praviešus. Tos jūdi nokāva. Beidzot Dievs nežēloja savu Dēlu, taču pat viņu jūdi nogalināja. Tādēļ jūdiem nav un nebūs miera, lai kur viņi būtu.

Jau pieminētais teologs Teodors Grebners salīdzināja unionismu, mūsdienu ekumenisma sastāvdaļu, ar spitālību, kad cilvēka ķermenis burtiski pūst dzīvs. Šo nākotni ar laipniem vārdiem mums piedāvā visi ekumenisma nesēji ar RKB priekšgalā. Rakstos bieži atrodam baznīcas un miesas savstarpējo salīdzinājumu. Vienīgais, ko var iegūt šajā procesā, ir inficēta baznīca. Savstarpējā vienotība, kas tiek sludināta, ir vienotība vienā infekcijā.

Jēzus vārdi, mācība un darbi, Viņa pazemošanās, pilnīgā paklausība, ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, Viņa, Dieva Dēla, upurēšanās mūsu labā un reāla klātbūtne katrā Kristībā, Svētajā Vakarēdienā un Absolūcijā dara mūs līdzdalīgus Viņa svētumā.

Viņš ir Zars, kas nes augļus. Viņš ir mūsu taisnība. Viņš ir mūsu ceļš, patiesība un dzīvība šeit un mūžīgi.

___________________________________________________________

1) LELB, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas jeb LELBĀL, Rīgas Evaņģēliskā draudze (RED) (iekļauta LELBĀL), Augsburgas TA draudzes (de facto dēvēta par Konfesionāli luterisko baznīcu jeb vienkārši – KLB), Konfesionāli luteriskā Augšāmcelšanās draudze.

(2) Personāžs Lūisa Kerola grāmatā “Alise Brīnumzemē”.

(3) T. Graebner “Pastor and People: Letters to a young Preacher”

(4) Svētais un grēcinieks vienlaikus.

(5) Sveša / ārēja taisnība.

(6) Samaitātā daba.

Saīsinātā, rediģētā versijā raksts tika nolasīts konferencē 2017. gada 7. oktobrī Štēdenē, Vācijā, klātesot mācītājiem:

Vesa Hautala, Mika Bergman, Dani Puolimatka, Edward Brockwell no STLK Somijā, Petteri Hiienkosti (kurš aizvietoja draudzes mācītāju Risto Relander tā slimības laikā) no LCC Somijā, Stephan Müller no Evangelisch Luterische Gemeinde Teltow-Flaming, Thomas Voigt no Freien lutherischen Gemeinde in Annaberg-Buchholz und Wuerschwitz, Martin Blechschmidt,

kā arī praktiski visai Immanuel Gemeinde Steeden draudzei.

No Latvijas Konfesionāli luteriskās Augšāmcelšanās draudzes konferencē piedalījās māc. Indreks Sungatuļins, draudzes priekšnieks Jānis Dimza un draudzes loceklis Imanuels Birziņš.

Papildus materiāli:

http://nra.lv/latvija/143271-viedokli-par-baznicu-tuvinasanos-atskiras.

htmhttps://archive.org/stream/Mueller/Mueller_djvu.tx

thttp://bookofconcord.org/

Robert D. Preus “Justification and Rome” (Russian version).

Reinhard Slenczka “Kirchliche Entscheidung in theologischer Verantwortung. Grundlagen. Kriterien. Grenzen” (Latvian version).

Mатериалы 2 Bатиканского Cобора: www.krotov.info/acts/20/2vatican/dcmnt01.html

Atbildēt